8. V. Zacharska no 35. g. v. A. Zacharskas Silajāņu pagastā. Latvju kultūras kr.

Guoja pa ceļu vīna nabadzīga buorinīte un cīši gribēja ēst. Jei veras: stuov lela šmuka pils. Buorinīte dūmoj : «Aizīšu es tymā pilī un paprasīšu gabaliņa maizes.» Aizguoja buorinīte tymā pilī un prosa gabaliņa maizes. Jei dzierd bolsu: «Ej uorā, nikas te maizes nadūt, maizi vajag nūpelnēt!» Lai buorinīte lyudzja cik lyugdama, bet nikuo nadabuoja. Izguoja buorinīte uorā nu pils un īt tuoļuok. Guoja jei guoja, bet nu sluobuma jau naspēja īt. Pakrita buorinīte uz zemes, kur auga rudzi. Golva jai cīši suopēja un buorinīte suoka ar osorom lyugt Dīvu, kab jis dreižuok atsyutītu jai Nuovi. Dīvs izklausēja juos lyugšonu. Pasacēļa lels vējs ar pārkyuni, paspeidēja zibeņi, un atguoja uz zemi nu dabasu vīna sīvīte, kura beja apvylkta boltuos drēbēs un uz placim turēja izkapti. Sīvīte itei pīleika pi buorinītes un mīļi runuoja. Buorinīte suoka runuot un prasīt sīvītes: «Pajem mani un nūnes pi munas nūmyrušuos muotes.» Sīvīte itei beja Nuove, kura, nekuo napasacīdama, pacēla nu zemes buorinīti un nūnesja. Nesja jei jū nesja un atnesja uz lelu dzeļža pili. Vuorti uz reizes atsadarīja un Nuove kai putns īlecja lelā ustobā, kur beja pylni goldi ar traukim un tymūs traukūs beja vysaidi duorgi ēdiņi. Vysur varēja redzēt daudz galviņu mozū bārnu. Buorinīte īguoja ūtrā kambarī un izdzierda bolsu sovas nūmyrušuos muotes, kura vaicuoja nu Nuoves, kam jei tai agri atnesja juos bārnu, kurs vēl varēja dzeivuot uz zemes. Nuove jai atbildēja, ka atroduse itū buorinīti bodā mierstūšu uz ceļa: «Buorinīte suoka lyugt un prasīt manis, kab es jū nūnastu pi juos muotes. Pajem tu tagad jū, baroj un muoci kai cytas muotes sovus bārnus,» pasacīja Nuove. Pajēmja muote sovu bārnu un nūnesa uz sovu kambari, kur suoka dzeivuot kūpā ar nūmyrušim zam zemes tymā dzeļza pilī.