9. V. Zacharska no O. Ploka Kaunatu pag. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja uz pasauļa vīns bēdīgs bezzemnīks ar sovu sīvu. Juo sīva staiguoja gryuta un dreiži radija dālu. Veirs ar sovu sīvu beja cīši nalaimīgi par tū, ka jī beja bēdīgi un nazynuoja, ar kū baruot un izaudzēt dālu. Suoka jī prasīt Dīvu, kab jis pajemta jūs dālu atpakaļ. Atīt Nuove apvylkta lobuos drēbēs un runoj: "Es dūšu jums daudz naudas, lai dāls dzeivoj un aug.»

Suoka muote ar tāvu audzēt dālu, bet dāls jū leluoks aug, vys taisuos kūds - vīni kauli. Vysi kaimiņi un sābri runuoja tāvam ar muoti, ka jū dāls kai Nuovja un kas jū redzēja vokorā, tam juo tyka baist. Vysi sābru bārni beistās ar jū dīnā spēlēt un kai īraudzēja jū, tyuleņ klīgdami skrīn uz sātu. Tai bārni nikod juo napījēmja ar sevim buoveitīs. Vīnu reizi puika gauži rauduodams, vaicoj nu sovas muotes, par kū juo vys: beistas. Muote redzēja dāla osoras un nikuo jam napasacīja, un paiykuse ar dālu divejūs ustobā. muote paša beiduos sova dāla. Daudz reižu, nikam nadzierdūt, muote prasīja Dīvu, ka juos dālu pījemtu pi sevis. Vīnu reizi suoka pa pasauli staiguot nalobuo slimība un daudz laužu nu tuos slimības nūmyra. Muote beja prīcīga un dūmuoja, ka itei slimība pajems juos dālu un jis nūmers zemē. Bet cik dāls juos staiguoja, jū nikaida slimība najem. Saslymuoja tāvs un dreiži nūmyra. Ka tāvs myra, dāls stuovēia pi tāva golvas un smējās. Muote vysu redzēja un jai beja cīši žāl tāva, bet uz dāla smīkla jei ni vuorda napasacīja. Dažu reiz muotei nu dāla beja taidas bailes, ka juos moty uz golvas augši stuovēja. Muote dūmuoja, dūmuoja un paprasīja vīnu pazeistamu kaimiņu nūsist juos dālu. Kaimiņš vīnu nakti īleida juos dāla kambarī un ar cirvi ruovja dālam par golvu. Dāls pīsacēļa un nikur iam nabeja nikaidas rānas. Satvēŗa dāls tū pat cirvi un nūsyta kaimiņi. Muoti vēl vairuok apjēmja bailes. Vysa apkuortne zynuoja, ka taids un taids atraitneī dāls un gribēja īdūt paleigu bēdīgai atraitnei. Vīnu reiz muote īrunuoja dālam nūbraukt uz mežu pēc molkas reizē ar cīma puišim. «Labi,» pasacīja dāls un nūbraucja ar puišim uz mežu pēc molkas. Puiši aizvedja atraitnes dālu tuoli, tuoļi mežā un pametja, bet paši dreižuok atbraucja uz sātu un pasacīja atraitnei, ka dāls vairuok naatīs. «Mēs jū pametām tuoli mežā.»

Atraitne palyka cīši prīcīga; vīgli nūsapyutja un nūguo&127;a gulātu. Par nalelu stračīti atīt nazkaida sīvīte un valcoj nu atraitnes: «Kur tavs dāls?»

Atraitne jai atbildēja: «Seņ jau, mīluo, kai nūmyra.»

Tai itei sīvīte staiguoja treis dīnas un vys vaicuoja nu atraitnes. kur juos dāls, bet atraitne vys jai atbildēja: «Jau seņ, mīluo, kai nūmyra.»

Catūrtā dīnā atīt Nuove ar izkapti uz placim un runoj: «Par tū, ka tu maluoji, tev golva nu placim! »

Atraitnes golva nūkrita. nu placim un jei palyka nadzeiva.. Nuove itei beja atraitnes dāls, kur tagad staigoj pa boltu pasauli un par muotes un tāva dusmem pajem jaunus un vacus ļauds.