Kā gandrīz pie visām tautām ziemeļu Eiropā, tā arī pie latviešiem līdz ar tautisko atmodu iesākās arī seno dievu cildināšana, sevišķi vēl dzejā. Bet nu ziņu par seno latviešu dzīvi pagānu laikos ir vecos rakstos ļoti maz un tās pašas ir grūti sameklējamas. Tādēļ jau agrākie vācu rakstnieki bija sākuši pārnest nedrošos prūšu un leišu chroniku dievus arī uz latviešu mītoloģiju un to pašu virzienu toreiz turpināja arī latviešu rakstnieki. Bet nu mūsu tautas nacionālās atmodas laikā nodibinājās arī zinātniskā salīdzināmā mītoloģija, kur tad izrādījās, ka bieži daudzinātie seno prūšu un leišu dievi neiztura zinātnisku kritiku. Tā nu ir pats par sevi saprotams, ka latviešu mītoloģijā šie Dievi vēl mazāk noder. Tā nu arī Baltijas vāciešu rakstnieki ne bez ironijas rakstīja, ka latviešu rakstnieki esot atraduši savu Olimpu. Šādu spriedumu latviešu rakstnieki nevarēja turēt par bezpartejisku un priekšzīmīgu.

Mācītājs R. Auniņš nu bija pirmais zinātnieks, kas iesāka pareizāku ceļu latviešu mītoloģijas pētīšanā, meklēdams pirmā kārtā pašu latviešu tautas tradicijās ziņas par seno laiku dieviem. Tā viņš publicēja, kā zināms, divus plašākus rakstus, vienu par Ūsiņu un otru par pūķi. Bet nu R. Auniņš, nebūdams valodnieks, bieži vien dibina savus spriedumus uz nedrošām vārdu etimoloģijām; turklāt meklēdams savus materiālus arī tautas dziesmās, viņš dažreiz ir uzņēmis arī tīšām izdomātas, vismaz stipri sagrozītas, dziesmas par īstām tautas tradicijām. Šādu apstākļu dēļ latviešu zinātnieki atrada vairāk trūkumu R. Auniņa pētījumos un varbūt aizmirsa pienācīgi atzīmēt viņa pētīšanas jaunā virziena labās puses.

Šādu apstākļu dēļ latviešu rakstnieki nevarēja tikt pie skaidrības, kas nu ir tie īstie un kas neīstie latviešu dievi. Tā mums vēl tagad parādās raksti, kur prūšu Romove ar visiem viņas dieviem tiek cildināta par latviešu seno svētnīcu Rāmavu. kamēr pētījumiem R. Auniņa sāktā virzienā pārmet vienpusību un chroniku ziņu trūkumu. No tā nu var domāt, ka laikam vēl paies ilgs laiks, kamēr zinātniskie pētījumi par latviešu mītoloģiju iegūs; popularitāti. Tādēļ arī nespeciālisti gan laikam negribēs ticēt, ka. Ūsiņš nav bijis seno latviešu dievs, bet, kā jau augšā :minēts, ir drīzāk uzskatāms par ūsaini Jurģi. un ka mūsu visai populārais pūķis ir aizņemts no vācu valodas, par ko ir rakstīts arī jau Mulenbacha un Endzelīna vārdnīcā. Lai nu lasītāji varētu sekot mītoloģijas ziņām mūsu teikās par pūķi, tad še būs vajadzīgi plašāki paskaidrojumi.

Vispirms mums nav jāaizmirst, ka mēs nestāvam tik tuvā radniecībā ar leišiem un sevišķi vēl senajiem prūšiem, kā piemēram krievi ar poļiem un igauņi ar somiem. Archaiologi domā, ka jau no bronzas laikmeta sākot ir radusies starpība starp austrumu baltu un prūšu kultūru. Valodas ziņā var tomēr vērot, ka līdz Kristus laikiem baltu ciltis ir vēl turējušās kopā, bet pēc tam prūši jau ir sākuši atsvešināties no citām baitu ciltim. Leiši ar latviešiem ir laikam uzglabājuši kopēju valodu vēl kādu pusgadu tūkstoti ilgāki. Pēc tā nu redzam, ka mums nav tiesības runāt par vienu pašu prūšu, leišu un latviešu mītoloģiju, kā vēl dara tie rakstnieki, kas mītoloģiju grib pētīt tikai no chroniku ziņām.

Otra kļūda ir tā, ka rakstnieki nav pienācīgi apsvēruši chroniku ziņu drošību par seno baltu tautu dzīvi. Plašākas ziņas par pagānu laiku dieviem parādās tikai ap 16. gadsimteni, kad prūši, latvieši un leiši jau sen bija kristīti, kādēļ arī seno laiku mītus jau stipri vien bija aizmirsuši. Chroniku autori pa lielākai daļai bija svešnieki, kas maz prata vietējās valodas un maz pazina vietējo tautu dzīvi. Tautas māņi un teikas pastāvīgi mainās, tā kā 16. gadsimtenī pašas baltu tautas vairs nezināja, kādi mīti viņiem ir veci un kādi jauni, kādi dievi jeb gari ir mantoti no pagānu laikiem un kādi ir aizņemti no kaimiņu tautām.

Tā mēs tagad droši zinām, ka par prūšu dievu daudzinātais Pilvits ir aizņemts no vāciešiem (Handworterbuch des deutschen Aberglaubens, I, 1308: 1323.), Pikols ir poļu vārds un apzīmējis kristīgas ticības velnu (Latviešu mītoloģija, l926., 70. 1. p.), Kurche (Curche) ir mazūru vārds, kas nozīmējis gailīti un ticis daudzināts dīdzīgi latviešu Jumim (L. Bērziņš, Latv. literatūras vēsture, I, 126. l. p.). Dažu chroniku ziņas par leišu dieviem nav nebūt drošākas. Dzidzis Lado ir pārprasts krievu vārds (äčäü-ėąäī), Milda ir vācu kristīts vārds, Marcopolus ir cēlies no italiešu ceļotāja Marco Polo. Patrimps, Patollo, Drebkulis un citi līdzīgi ir gan laikam īsti baltu vārdi, bet mēs tomēr nezinām viņu īsto nozīmi. Ja viņi ir bijuši drošas mītoloģiskas būtnes, tad gan tikai otras šķiras dievi, kas nav attiecināmi uz kopējo baltu pirmtautu. Pavisam citādi mums izklausās Dievs, Pērkons un Laima, kas ir visās trijās baltu valodās sastopami vārdi un arī salīdzināmā mītoloģijā neapstrīdamas dievības. Ja nu mēs tos nostādām blakus nesaprotamam un grūti izrunājamam Pergrubrim, tad arī nespeciālisti sapratīs, ka visus šādus dievus nevaram mērīt ar vienu pašu mērauklu.

Pēc šāda ievada nu arī varēsim iedomāties, ka latviešu pūķis ir nevien no vācu valodas aizņemts vārds, bet arī no vāciešiem patapināta mītoloģiska būtne. Jau pie vāciešiem pūķis bija samaisījies ar kristīgas ticības velnu, grieķu drakonu un bazilisku. Pūķim ir pat senākie mācītāji ticējuši un droši vien arī no kanceles par to runājuši. Arī kāds tiesnesis L. Hintelmanis 1631. g. Rūjienā apliecina savā protokolā, ka viena 14 gadus veca meitene apturējusi ar buramiem vārdiem savu saimnieci, kas par pūķi laidusies pa gaisu (Magazin, XIX, Il, 81). Ja nu vairāk gadsimteņu laikā baznīcā un tiesā daudzināja šādu pūķi, tad ir viegli saprotams, ka šī māņticība pilnīgi iesakņojās pie latviešiem.

Nebūtu tomēr pareizi domāt, ka visas latviešu teikas par pūķi būtu nākušas no Vācijas un ka seno latviešu mītos nebūtu bijis nekādas būtnes, kas līdzinājusies aizņemtajam pūķim. Mēs jau redzējām, ka pēdējais ir aŗ laiku ieviesies Mājas-kunga, Vilces un Gausu-mātes vietā. Bez tam latviešiem ir vēl bijis laikam no senajiem sārmiem aizņemts labības dievs Ruņģis, ko sastopam arī starp seniem māju vārdiem. Ruņģis dažās teikās tiek saukts arī par ruņģi, runduliņu, runkuliņu un runcīti. Tāpat kā latvieši, arī igauņi ir aizņēmušies savu puuk no vāciešiem. Pie leišiem «pūkvs» ir gan retāki sastopams, bet tai vietā biežāki kauks, aitvars, spirūks un smaks (no poļu valodas). Tāpat arī pie slavu tautām sastopam līdzīgu mantas vilcēju, kas no iesākuma gan laikam līdzinājies senu-senajam mājas dievam, bet zem kristīgas ticības ietekmes izvērties par [aunu garu, kas atrodas velna kalpībā. Tā tad latvieši līdz ar savām kaimiņu tautām būs gan arī patstāvīgi radījuši savas teikas un ticējumus par šo pūķi. Šis bieži daudzinātas mantas vilcējs sāka ietekmēt arī citas mītu būtnes, kā p. p. rūķus, burvjus un raganas. Lai arī še nevaram noliegt, kā jau minēts, dažas atmiņas no tālajiem aizvēstures laikiem ,tomēr vispārīgi ņemot, mēs še redzam Eiropas starptautiskos nostāstus un ticējumus.

Tā arī mītoloģijas teoriju cienītāji še viegli vien atradīs atbalstus saviem uzskatiem. Natūristi būs pārliecināti, ka pūķis ir tikai meteors, bet animisti to turēs gluži vienkārši par veli. Bet salīdzinot daudz teiku variantus, mums izliksies, ka minētie sīkumi ir drīzāk teiku attīstības pazīmes nekā paši teiku pamati. Turklāt divi gluži pretēji tulkojumi vien jau liecina, ka par kār diam drošiem pierādījumiem te nevar būt runa. Nav arī tik viegli sameklēt mūsu modernajās starptautiskās teikās pašu latviešu aizvēstures laiku ticējumus. Jau iepriekšējos apcerējumos mēs redzējam, ka jaunāku laiku dzejiska fantazija tiek uzskatīta par tālajās aizvēstures mītiem.

Lai nu pūķa pirmsākumi būtu kādi būdami, tomēr mēs redzam, ka šinīs teikās ir saplūduši ļoti dažādi mīti, kas pastāvīgi ir attīstījušies un pārveidojušies. Grūti mums arī būtu uzmeklēt vēl citu kādu teiku būtni, kur tik labi varētu novērot teiku ceļošanu un attīstību. Tādēļ arī esam R. Auniņam pateicību parādā, ka viņš sācis par šo pūķi interesēties un sakrājis par to daudz svarīgu teiku un citu materiālu.