19. R. Auniņš Cesvainē. Drachen-Mythus, 14, 13. LI', VI, 69, 17.

Trīspadsmit gadu vecs es tiku nodots par ganu uz Krauklēniešu Rakutiem. Tur dzirdēju no vecākiem ļaudim, ka Kalniešu Krustiņam pūķis labību no klēts ņemot un uz Grasēniešiem nesot. Svētdienas vakarā biju ar citiem vecākiem pieguļā. Uguni uzkūruši un patērzējuši, sākam jau citi apgulties. Te uz reiz tie vecākie sāka kliegt: «Redz, kur pūķis, redz kur pūķis!» Es arī sāku skatīties un ieraudzīju no Ķeirānu puses uz Tauriņu pusi tumši-sarkanu ar zaļām strīpām vienu asi garu un līdz divi pēdi platu būtni skrienam, kas lēnāk skrēja nekā putns. Vecākie pieguļnieki novilka tūliņ bikses un sāka plikus gurnus pliķēt un kliegt, lai tas pūķis paliekot tik pliks kā šo gurni, un kreisās kājas mazā pirkstiņā grieza, lai asinis sāktu tecēt. Tūdaļ tas pūķis nostājies uz vietas un vēl otrā dienā tai vietā bija redzamas sarkanas strīpas, kā atliekas no tā pūķa. Vecākie pieguļnieki sacīja: «Kaut vaļas būtu noiet uz to vietu, tad tā labība turpat zemē būtu atrodama.»

Piezīme. Viens saimnieks gājis uz Rīgu pūķi pirkt un nopircis valga gabalu. Atved mājā un saka uz savu sievu: «Velns tavā sirdī un velns manā sirdī!» Tad valga gabals palicis par skreijošu putnu un saimniekam pievilcis klēti pilnu labības. R. Auniņš Cesvainē. Drachen-Mythus. 10, 6.