21. P. Alunāns Ēķingrāvē. Balss 1879. g. nr. 84 LP, VlI, II, 734, 4.

Kurzemē ap Ēķingrāvi un Vidzemē ap Kalsnavu priekš 50 gadiem ticēja, ka tam, kam pūķis klausot, šis (pūķis) sanesot naktīs pa dūmu ceļu mantas. (Par dūmu ceļu tolaik nosauca to caurumu jumta šķorē, pa kuŗu dūmi mēdza ņemt ceļu no kurināmām vietām). Bet ja kāds, pūķi gaisā redzēdams, uzminot pūķa pieturētāja vārdu, tad pūķis pārsprāgstot un tam visa manta izzūdot. Pārvērsties par pūķi un aplasīt kaimiņiem svētību esot velna skola. Vēl tagad saka par tādu, kam laicīga manta vairojas: «Viņam ir pūķis!»

Netālu no Ēķingrāves, gar vienām mājām braucot, mans vedējs piepēži izsaucās: «Re, re, kur pūķis!» un nokrustījās. (Tas bija nakts putns, kaš lidinājās un pazuda pa dūmu ceļu.) Pūķa uzdevums bija sanest pa jumtu mantas.