23. Stud. J. Kauliņš Sausnējā. Drachen-Mythus, 43, 68. LP, Vl, 83, 69.

Reiz viens saimnieks dabūjis pūķi dāvinātu no kāda Rīgas tirgoņa apdegušas gunspagalītes izskatā. Cits atkal viņu reiz pircis, bet vēlāk ratos pūķa v ietā atradis tikai vecu strenģi, ko iemetis grāvī; pūķis šmurks! tad aizskrējis uz Rīgu atpakaļ.

Pūķis cilvēku dara bagātu; bet par to tad viņam jākalpo pūķim un dvēsele jāatvēl. Pūķim kalpo tā: tas labākais, kas mājā vien ir - medus, svaiga gaļa, piens, sviests, olas (lielā piektdienā) - jānoliek viņam par ēsmu, iekāms pats no tā vēl nava iebaudījis.

Kas pūķim barību nes, tam jāapģērbj balts kažoks un nesamais pa nakti jānoliek uz rijas, vai arī klēts augšienes. Ja kāds nesēju varbūt sastaptu, vaicādams: «Kas tur nāk?» tad nesējam jāatbild: «Pats Dievs ar pilnu roku!»

Kas pūķi pietura, tam klēts nekad nebūs tukša; tādam lopi padodas - piens un sviests viņam bez apziņas; arī apzagt tādu nespēj, jo tas prot zagli piesiet: zaglis vairs nevar aiztikt projām, ja tāda cilvēka klētī, vai šķūnī būtu ko aizticis - paņēmis; tikai pūķa saimnieks (īpašnieks) piesieto var atraisīt.

Kopš 30 gadiem Vietoles (Vietalvas) Īvānos dzīvojis vīrs, kam pūķis bijis. Un kāds Vestienas saimnieks šim nozadzis sveces; nozadzis gan, bet otrā dienā pats atnesis atpakaļ, raudādams: lai taču viņa meitu paglābjot! Esot norijusi trijkapeikas gabalu - ieķēries kaklā; arī zirgs vēl esot nosprādzis.

Īvāns atteicis: «Tas tev par mācību!» Ilgi salūdzies - tad paglābis gan meitu.

Kam pūķis ir, tam arī nesāpot, ja pie tiesas to perot: viņa vietā (peramā) gadoties pakulas kūls; tikai tad nu kūls negadoties, ja tūliņ ar pirmo cirtienu asinis.

Pūķa īpašnieks sveicinājumu nedrīkst saņemt. Ja kāds sveicina: «Dievs palīdz!» tad, vai nu jāpaliek klusam, vai jāatbild: «Man pašam Dievs palīdz!»

Pēc nāves šāda cilvēka dvēsele paliekot par pūķi. Bet nereti pērkons tādu drīzumā nospeŗot.

Kas pūķi sev par pretinieku dabūjis, tam klizma klizmas galā: viņa labības krājums drīzi izbeidzas, maizei nav sāts, lopus, pašu, kā arī bērnus un piederīgos jādelē lietons ar savu dēlu lietuvēnu un tas viss pūķa labad jāpanes. (Pretlīdzeklis te piecstūŗa krusts ). Dažreiz viņš atkal top apmauts itin pazīstamā vietā, tā ka maldīdamies pats iet savai mājai pa desmit reižu garām, nevarēdams atstikties, atsekties, kur viņš ir.

Ja pūķi ierauga ar nešļavu skrejam, tad var viņu samaitāt, pliku pakaļu rādīdams, vai arī tēvareizi ačgārniski skaitīdams. To labību - kas pūķim samaitājoties, pārplīstot birst - neēd neviens lops.

Tādu cilvēku dvēselēm, kas nedabīgā nāvē aizgājušas, esot jākalpo pūķim un zemē aprakta nauda jāsargā, kamēr tā diena atnākusi, kad pēc Dieva sprieduma, dabīgā nāvē būtu mirušas.

Piezīme. Tikai tā saimnieka lopi neēdot, kam pūķis nešļavu bija nodomājis nest. Citi atkal stāsta, ka tā lopi, kas pūķi samaitājis, izbērto labību ēdot. L. P.