25. Lapas Mārtiņš, «Pasakas un nostāsti», 1902, 17, 89.

Viena bagāta Rūjienas saimnieka tēvtēvs vedis linus uz Rīgu pārdot un tai pašā reizē nodomājis arī pūķi nopirkt Rīgā. Daudziem bijis zināms, kur pūķa pārdevējs Rīgā dzīvo, un viņš gājis pie tā un izsacījis, ka gribot pirkt pūķi.

«Labi,» pūķu pārdevējs sacījis, «pūķi vari dabūt, bet tas maksā veselu sidraba rubli.»

Saimnieks aizmaksājis rubli un pūķa pārdevējs to iemetis kurošā krāsnī, kur rublis liesmās sācis lēkāt. Pūķa pārdevējs sacījis: «Redzi, tā tava dvēsele ellē mocīsies, ja liksi pūķim sev kalpot. Vēl ir laiks apdomāt un atsacīties no pūķa pirkšanas.»

«Kas. salīgts un aizmaksāts, tas ir nopirkts, un līgums jāizpilda,» saimnieks atbildējis.

«Labi,» pūķu pārdevējs sacījis, «pūķi dabūsi, kādu vēlies,» un viņš saimniekam iedevis kautko lēverē ietītu, piekodinādams, lai to ceļā neattaisa, jo tad pūķis aizbēgšot, bet tāpat aizsietu lai pārvedot mājā. Tur tad pūķa aizsainīti varot attaisīt un pūķi apskatīt. Pūķis jāglabājot klētī labības apcirknī, un tad tas gādāšot, ka apcirkņi vienmēr būšot pilni labības.

Kaut gan saimniekam ceļa bijusi liela vēlēšanās redzēt, kāds pūķis īsti izskatās, tomēr viņš aizsainīti neattaisījis, bet izpildījis pūķa pārdevēja nosacījumus. Mājā pārbraucis, viņš attaisījis aizsainīti un tajā atradis tikai melnu ogli. Viņš gan domājis, ka pūķa pārdevējs viņu piekrāpis, bet viņš tomēr ogli ielicis apcirknī, domādams: «Kas var zināt, kādi noslēpumi slēpjās šajā oglē?» Jau nākošā rītā viņš redzējis, ka oglē patiesi bijis pūķis, kas bija piepildījis viņa apcirkņus ar labību. Pūķis padarījis viņu ar laiku par bagātu vīru.