Pūķa iegūšana un darbība.
26. E. Dūnsberģis Dundadzniekos. LP, VIl, I, 759, 2.
Vienēs mājēs, netāl no muns sen citreiz dzīve sainiks, pavecigs vīrs. Tas bi iejēms tāds doms, ka viņam vaidzt āter bagtam tapt. Viņš kloušan us visad vīz un iet pi visem burem prasdem, u kāds viņam nevart pamāct, kā viš vart bagāts tapt. Kādreiz viš sastiekes a tād gudarnik, kas viņam stāst, ka Rīgē esam ād viet, kur varam dābt pirkt pūķ, kas velk labeb un vis cit labam klātes. Viš āzbrouc us Rīg, mekle, kloušan tin atrod to viet kur var dābt gan pirkt tād pūķ. Bet tie kung, kas viņ pārdod, ieved vece sainik namē. Tur tie iemet sudrab dālder iekšē, kas dance apkārt vien pa to kārste kvēl. To tie pārdevej rād tanr sainikem, teikdam: «Kas to pūķ nopirk un āzved sovēs mājēs, tam dvēsel, kad viš nomiers, tā dancs pa els ugiņ. U to zindem tu nu vel gribs pirkt to pūķ?» Veces sainiks teic: «Le kā būdams!» - viš grib un grib pirkt to pūķ. Tad tie kung viņam pārdevš to pūk. Viš to atveds mājēs, uzlics us pakšgal. Bet pa nakt tas pūķ tur pazuds. Bet nu tam vecam sainikam vairs nekur nav buis miers: kur vien viš i gājs adar dzīves, adar gules, tur visres viš viņ - tas pūķs - i moces, tā ka nemaz vairs nevares to izturt. Tad viš āzgājs pi mācte un to lūdzs, le tas nākt un izdzīt viņam to pūķ no mājam un tos mājs pa jaun akal iesveit't. Māctes gribdem redzt, kas tur i par ērmem, apsoles un āzbrouc. Vecsainiks sten un vaid, ka pūķs viņ moc akal. Māctes skatea un neko neredz - pras: «Kur tad i tovs pūķs?» Sainiks rād: «Ro, kur i - tur plānvidē jums pi kājam!» Māctes skates, bet it neko neredz - gan brade, gan izspārdes pa to plān, bet neko nevar saspārdt. Bet sainiks rik brēc: «Rov, rov, kur viš nāk, man virsē. Voi Jēzs, glāb man!» Māctes nosmetes ceļēs pi to vecsainik un ab div lūgš Diev: Tad pūķs pazuds un veces sainiks taps no viņ vaļē. Bet tad e nekad nav vairs gribes tā aplam bagats tapt.