Pūķa iegūšana un darbība.
44. J. Vitiņš Augškurzemē. Drachen-Mythus, 60, 99. LP, Vl, 80.
Viens saimnieks aizbraucis uz Rīgu un tur nopircis sevim graudu pūķi. Pārdevējs to papīrā satinis, iedevis saimniekam stipri piekodinādams, lai iekšā neskatoties. Kad viņš mājā aizvedot, lai ieliekot klētī. Gabaliņu pabraucis, saimnieks gribējis redzēt, ko šis esot nopircis. Attaisījis vaļā, un atradis itin jaunu grievaltu (linu cilpa, ar ko ragavām ilksis iesien). Sadusmojies, ka esot piekrāpts, viņš nometis grievaltu zemē un aizbraucis. Cits saimnieks braukdams to atradis un, taupīgs būdams, ielicis ragavās, aizvedis mājās un uzmetis uz zirgu staļļa, lai, kad vajadzētu, to ātrāki varētu paņemt. Rītā aizgājis uz stalli zirgus baŗot; te viņš redz, ka zirgiem siles pilnas ar auzām piebērtas. Aizgājis uz istabu un sācis kalpus rāt, ka tie zirgiem auzas bēruši; bet kalpi liegušies, ka neesot pie zirgiem nemaz bijuši. Otrā rītā atradis tāpat siles pilnas ar auzām. Zirgi ēduši visu dienu, bet auzu nepalicis nemaz mazāk. Trešā rītā atradis vienu jaunu kungu uz steliņģa sēžam un svilpojam. Saimnieks nu nopratis, ka tas esot pūķis, grābis to klēpī un nesis uz klēti. Nesot gan jaunskungs palicis par grievaltu, bet saimnieks par to nemaz nebēdājis un nolicis klētī. No tā laika saimnieka arodi bijuši vienmēr pilni.