47. Lapas Mārtiņš, «Pasakas un nostāsti», 1902, 88, 17.

Priekš kādiem trīsdesmitpieciem gadiem, kad apmeklēju Rūjienas toreiz slaveno draudzes skolu, man veci ļaudis stāstīja, ka senāk Rūjienas apgabalā daudz saimniekiem bijuši pūķi, kas viņiem sanesuši naudu un mantu. Pūķus viņi pirkuši Rīgā, bet tagad tos tur vairs nevarot dabūt. Tikai kādam Juratiešu saimniekam vēl esot pūķis, ko saimnieka tēvtēvs Rīgā esot apgādājis. Viņš to rūpīgi glabājis un tas viņam sanesis naudu un mantu.. Mirdams viņš pūķi atstājis savam dēlam un tas atkal savam dēlam. Pēdējais to rūpīgi glabājot klētī kādā šķirstā. Bet šis pūķis vecuma dēļ tikai vēl reti kad izejot saimniekam pārnest mantu un tās saimniekam arī vairs neesot vajadzīgs, tādēļ ka viņš no sava tēva esot mantojis papilnam bagātības.

Kad šis vecais saimnieks braucis uz Rīgu, tad ceļā bija dabūjis zināt, ka Rīgā varot dabūt pirkt pūķus, kas sanesot naudu un mantu. Viņš arī nodomājis pirkt tādu pūķi un Rīgā meklējis pūķu pārdevēju, ko beidzot arī atradis. Pārdevējs viņam pūķi iedevis zilā, biezā papīrā ietītu un piekodinājis, lai to netaisa ceļā vaļā, bet, mājā pārbraucis, lai papīra aizsainīti ieliekot klēts apcirknī. Tad pūķis viņam sanesīšot labību un mantu. Mājās pārbraucis viņš tomēr bijis ziņkārīgs redzēt, kāds tas pūķis īsti izskatās, un viņš tādēļ attaisījis papīra aizsainīti un tajā vairāk neko neatradis, kā pavecu zirga pineklu, par ko ļoti dusmojies, ka rīdzinieks viņu piekrāpis, par sudraba rubli pūķa vietā iedodams tikai šo valga gabalu. Viņš tomēr pineklu nenometis, bet. uzmetis to zirgu stallī uz redeles. Bet kad viņš nākošā rītā gājis. zirgus ēdināt, tad ieraudzījis, ka zirgu siles bijušas pilnas labāko auzu. Viņš par to ļoti brīnījies, bet nevarējis saprast, kā tik daudz auzu ticis zirgu silēs. Gājis uz dzīvokli un izbāris kalpus, ka tie zirgiem uz reizi devuši tik daudz auzu; bet kalpi nodievojušies, ka viņi par auzu došanu zirgiem neko nezinot. Otrā rītā viņš zirgu siles tāpat atradis pilnas auzu un zirgi tās ēduši visu: dienu. Uz to redeli paskatījies, uz kuras bija uzmetis no Rīgas pārvesto pineklu, viņš tur ieraudzījis kādu melnās drēbēs ģērbtu puisēnu sēžam un smejamies.

«Kas tu tāds esi?» viņš jautājis.

«Esmu tas valga gabals, ko tu no Rīgas pārvedi!» puisēns atbildējis.

Tagad saimnieks sapratis visu un zinājis, ka pinekls patiesi bijis pūķis. Viņš puisēnu noņēmis no redeles, aiznesis uz klēti un ielicis apcirknī, kur puisēns atkal pārvērties par pineklu.

No tās reizes saimnieka apcirkņi vienmēr bijuši pilni labības, tā ka viņam visu gadu bijis no tās ko pārdot, tādēļ ka pārdotās labības vietā pūķis sanesis atkal citu.