50. Skolotājs Brasliņš Latgales Stružānos. Drachen - Mythus, 65, 106-109. LP, VI, 91.

Viens zemnieks pilsētā par savu dvēseli bija pūķi nopircis un dabūjis to kādā kastītē ieliktu. Viņam bija stipri piekodināts, lai kastīti uz ceļa netaisa vaļā un lai tur neskatās iekšā. Kad nu kastīte gauži viegla, saimnieks domā: «Tur nav nekas iekšā un es tikai esmu pievilts savu dvēseli pārdodams.» Viņš atrauj kastīti vaļā un ierauga melna sivēna asti tur iekšā. Sasirdījies par tādu piekrāpšanu, viņš met kastīti ar visu asti ceļmalā krūmos un brauc uz māju. Pēc kāda laiciņa viņam gadās atkal pa to pašu ceļu braukt, un pie zināmiem krūmiem ticis, viņš saka: «Jāparauga, vai mana kastīte ar sivēna asti te vēl būs.» Bet ko ierauga? Kastītes vietā atrodas laba kaudzīte zelta naudas. Nu, zināms, saimnieciņš naudu gan saņēma, bet viņam gauži žēl, ka kastīti ar sivēna asti bija krūmos triecis.

Zaldāts dabū no sava kaŗa kunga, kam viņš uzticīgi 8 gadus bija dienējis, pūķi. Zināms, dvēsele līdz ar sievu bija jānoraksta Melnajam. Kaŗa kungs vēl piesaka, viņu atlaižot: «Kad mājā tiec pie sievas, tad pašus pirmos vārdus teic uz viņu: «Melnais tavā sirdī un manā sirdī!».» Zaldāts iet uz māju ar pūķi kastītē un domā pie sevis: «Kā tad nu es pēc 8 gadu šķiršanās uz sievu sacīšu: «Melnais tavā sirdī!»

Tā viņš pie sievas ienākot teic: «Tev labi, man labi.» Bet pūķis nav vis ar to mierā, bet ir no kastītes laukā un projām. Ko nu darīt? Viņš dodas atkal uz pilsētu atpakaļ pie sava kaŗa kunga, kas viņam otrreiz pūķi iedod, bet nu zināms bez maksas, jo abēju dvēseles jau parakstītas, tik vien mājās pārnākot bija jāsaka: «Melnais tavā un manā sirdī.» Nu pūķis viņiem palika un kalpoja uzticīgi.

Muns dzjadzis stoigoj po sovu olnīcu iz karaulas i jis radz tai op pusnoktij po goisu īt mals gails, i zalta pūds kai lela bļūda jim prīkšā i spīd kai guns. Nu, kū jim dorīt? Jis nazinc nakū. Posauc savu suobru i vaicoj: kas jis tuods jir? «Nu, tis jir pūks, kas naudu nas.» Dzierdi, dzjadzka, ūtrreiz, kad jū redzi, mest tevim bikses zemē, zini tūlaik bius nauda, ju pūks mat vusu, kas jim tod jir, zamienī. Bet ju pots pūku dobiut gribi, tad ej iz mīstu iļi do gorodu, tī tev paruodeis taidu cilvāku, kam jau taidas lītas jir. Tod tu jej po durviem atspruokliski pi juo ustabā īkšā i soki iz jo: «Malnais tavā ir munā sierdej ! » A toļķi tev krista mast prīkšā napozazvalījīs.» Kaj jou muocjēts, jis īt iz gorodu i atrūd vīmt veceli kaidā goroda stjurej, kas jim pūku por sovu i sīvas dvjēseli puordūd. Nu tī laika bij jis ļūti bogāts, kai pots čorts i visiņķi ļaudis runaj, kai Malnais jim.