55. J. Vitiņš Augškurzemē. Drachen-Mythus, 61, 101. LP, V I, 93, 81.

Viens Neretiešu saimnieks braucis uz Augškurzemi pie sava brāļa, kas arī bijis bagāts saimnieks, ciemoties. Bijis vasaras laiks un kad istabā nebijis viesim rūmes kur gulēt, uztaisījuši tam klētī vietu. Viesis aizgājis uz klēti pie miera. Klētī viņš redzējis daudz trauku, vanniņas, muldiņas un sviesta spaņņus, visus tīrus nomazgātus, bet tukšus. Viesis apgulies, bet kad nevarējis aizmigt, gulējis tāpat. Uz vienreiz izdzirdis klēts augšā trokšņojot. Rībinātājs nācis pa trepēm zemē it kā lielu maisu līdz vilkdams. Pievilcis pie traukiem, sācis vemt. Krietni izvēmies, aizrībinājis Atkal pa trepēm augšā un viss palicis atkal kluss. Viesis brīnojies; kas tas varētu būt? Aizmigt vairs nevarējis un tā viņš dzirdējis, ka vēmējs vēl divi reizes līdz rītam atgŗiezies un tāpat darījis. Rītā piecēlies, viesis redzējis, ka visi trauki bijuši pilni ar sviestu. Nu manījis, ka brāļam esot sviesta pūķis. Tūlīt licis zirgu iejūgt un braucis projām, teikdams, ka jāsteidzoties uz dakteri, šis esot saslimis. Brālis gan lūdzis, lai ieēdot tak brokasti, bet viesis bijies, ka šo tik ar vemto sviestu nebarotu, un aizbraucis. No tā laika viņš vairs nekad nebraucis uz brāli ciemā.