56. Lapas Mārtiņš, «Pasakas un nostāsti», 1902, 78, 13.

Vienai saimniecei vīrs no Rīgas bija pārvedis sviesta pūķi, kas viņai katru sestdienas vakaru pārnesis daudz sviesta. Bet pūķa sanestais sviests, ar ko viņa ēdinājusi saimi, bijis negards un saimei apnicis to ēst. Kāds puisis bija apņēmies to izpētīt, kur saimniece šādu sviestu dabon, un tādēļ no tā slepeni paņēmis kādu piku un to aiznesis pie zīlētāja, lai uzzīlētu, kas tas par sviestu. Zīlētājs sviestu apskatījis, to pabaudījis un izspļāvis, sacīdams: «Tas ir pūķa sviests. Tavai saimniecei laikam ir pūķis, kas viņai sanesis šo draņķi.»

Puisis gribējis izzināt, kāds- saimnieces pūķis izskatās, un tādēļ nākošās sestdienas vakarā paslēpies klētī, kur saimniece katru sestdienas vakaru mēgusi ilgi rīkoties.

Saimniece klēts vidū izlikusi palielu trauku un tad bubinājusi; «Tagad, Dūdiņ, atnes man atkal sviestu, ar ko saimi ēdināt!» Pēc tam viņa aizgājusi, atstādama klēts durvis pievērtas, lai pūķis varētu ienākt. Tūliņ pēc tam kāds melns vīrs ienācis klētī, uztupies uz izliktā trauka un to piepļurkšķinājis.

Svētdienas rītā saimniece no klēts atnesusi šo pūķa sviestu un to uzlikusi uz galda saimei brokastam. Visi ēduši šo negardo sviestu, tikai minētais puisis vien ne. Tas grauzis sausu maizi.

«Kāpēc tu neēd sviestu?» saimniece jautājusi.

«Tādēļ to neēdu, ka tas nav sviests, bet pūķa Dūdiņa sūdi,» puisis atbildējis.

Saimniece uz to iekliegusies, nogāzusies gar zemi un tūliņ izlaidusi garu, bet arī puisis stipri saslimis.