Pūķa iegūšana un darbība.

57. LP, Vl, 118

Viena saimniece turējusi pūķi, kas tai katru sestdienas vakaru pienesis daudz sviesta, kad citi mājas &127;audis aizgājuši uz pirti pērties. (Tais laikos sievietes ar vīriešiem visi gājuši kopā pirtī mazgāties.) Viens puisis to manījis, ka saimniece tura pūķi un viņus, saimi, baro ar pūķa sviestu. Viņš nodomājis pūķi iznīdēt. Vienā sestdienas vakarā, kad visi aizgājuši uz pirti, viņš ielīdis istabā, saimniecei nezinot, un paslēpies zem gultas. Līdz ko visi bijuši aizgājuši, saimniece ienesusi tovīti (vannīti), apklājusi to ar baltu palagu un nolikusi istabas vidū, pati apsēdusies uz gultas. Te durvis atvērušās un liels garš, balts tēviņš ienācis istabā, uzsēdies uz tovīša un to piepļurkšķinājis ar sviestu. Tad atkal aizgājis. Saimniece nolikusi tovīti savā kambarī, tikai vakariņu tiesu uz galda atstādama. Citi pārnākuši no pirts un sākuši ēst vakariņas, tikai puisis neēdis. «Kālab tu neēd?» prasījis saimnieks. «Tālab, ka tas ir pūķa sviests,» puisis atbildējis. Te saimniece sāpīgi iekliegusies un uz reizes bijusi nost. Puisis nu visiem izstāstījis, ko redzējis.