62. J. Sroģis Koknesē Brīvzemnieka Sborņik, 101, 71, 3. LP, Vl, 99, 22.

Viens saimnieks tikām, tikām līdzis Rīgā vienu pūķi, kamēr par lielu naudu salīdzis. Nu pārdevējs viņam pūķi iedod un saka: «Pielūko, ka pārbrauc mājā ne ar vienu ne vārdiņa nerunājis; bet uz savu saimnieci vispirms saki, ja rīta laikā satieci: «Labrīt! sieva -- velns tavā sirdī!» ja vakarā: «Labvakar! sieva -velns tavā sirdī ! »

Nu viņš pārbrauc ar pūķi mājā un domā: «Kā lai tik briesmīgus vārdus uz savu sievu teikšu?» Viņam palika žēl sievas. «Ne,» viņš nodomāja, «labāk teikšu: labrīt! jeb labvakar! sieva - Dievs tavā sirdī.»

Labi. Bet tikko bija izteicis tos vārdus - pūķis pazuda aizbēdzis. Ko nu darīt? Lielu naudu aizmaksājis - pūķa nav.

Nu braucis atkal uz Rīgu un sūdzējies pie pārdevēja: «Kam tu man pārdevi tādu pūķi, kas aizbēg?» Pārdevējs vaicā: «Diezin, vai tad būsi darījis visu pareizi, kā mācīju: vai sveicināji savu sievu tā, kā teicu?»

«Ne, neteicu vis - man palikās žēl sievas un es sveicināju: «Labrīt! sieva - Dievs tavā sirdī!»

« Ja tas tā, tad pats esi vainīgs, ka pūķis aizbēdzis, un nevis es.»

Piezīme. Aizputes apg. saka, ka Rīgā pūķis vienu dalderi maksājis. J. S.