70. E. Aizderdzis Gulbenē. LP, V, 120, 43, 3.

Diviem saimniekiem, Lāčam un Bērzam, lāgā dzīve nevedusies. Beidzot sarunājušies pie zīlnieka Ķecekļa palīdzību meklēt. Aizgājuši arī. Ķeceklis nebijis mājā, bet viņa &127;audis teikuši: «Pagaidiet, pagaidiet, gan vakarā pārnāks.» Gaidījuši arī, kas tur ir ir. Vakarā Ķeceklis pārradies un tūliņ prasījis: «Kāda vajadzība jūs spiež?»

«Tā un tā - gribam bagāti kļūt.»

«Ā! bagāti kļūt! tā jau domāju; nu, nekas - palīdzēšu gan, bet tad jums tūliņ jāiet gulēt.»

Labi, aizgājuši gulēt. Te īsi priekš pusnakts Ķeceklis izgājis mēnesnīcā un iesvilpies reizes trīs. Lācis vēl bijis nomodā, tas visu dzirdējis, tikai Bērzs krācis. Ne cik ilgi pēc svilpiena Ķeceklis ienācis istabā vēl ar otru vīru. Svešais tūliņ noliecies Lācim pie kājām un nezin, ko tur kāju pēdām gribējis darīt; bet Lācis ierāvis kājas apakš apsegas un bailēs skaitījis pātarus. Kā licies, pātari svešajam nepatikuši, jo tūliņ aizšāvies prom un noliecies pie Bērza kājām. Bērzs krācis, par viņu lai svešais dara, ko grib. Un darījis arī. Iecirtis kāju pēdā āderes un tad teicis Ķeceklim: «Šim, ače, līdzēs, bet tam otram ne.»

No rīta Lācis piecēlies un atradis, ka viņa guļā neģērētas vēršu ādas izklātas palagu vietā, bet Bērzam neko neteicis; Bērzs manījis arī, ka vēršu ādas izklātas, bet tas atkal Lācim neko neteicis. Tā nu palicis. Beidzot pacēlies Ķeceklis un iedevis abiem riecienu maizes, noteikdams: «Pusriecienu iemetiet labības apcirknī, pusi atdodiet lopiem!» Labi. Pārgājuši mājā. Bērzs tūliņ ar savu riecienu izdarījis, kā pieteikts, bet Lācis atstājis riecienu piestā. Bet bērni no rīta teikuši: «Tētis vakar bija ciemā, meklēsim pa ridām, nezin, kur šoreiz ciema kukuli noglabājis.» Meklējuši, meklējuši - atraduši piestā un noēduši. Svešā vīra vārdi piepildījušies. Lācim nelīdzējis. Bet palūk, Bērzam ne tās dienas dzīvē apgabaļus vedies: apcirkņi pilni, lopi trekni, pienīgi - viens divi palicis tik bagāts, ka nezinājis, kur mantu likt. Tikai, kad Bērzs pēc gadiem nomiris, tad gan liela manta ātri izputējusi: sievai nebijis gandrīz ko ēst. Un kā nu neizputēs? Sieva arvienu redzējusi, ka no kapu puses attek vilks un noņem vienu aitu, noņem otru, norej vienu govi, norej otru un tā, kamēr viss ganāms pulks apslānīts. Gan sieva dažreiz vaimanājusi, vilku ieraudzīdama: «Lūk, lūk, nāk atkal Bērzs savai mantai pakaļ!», bet nelīdzējušas ne vaimanas, ne asaras: aiznesis visu, ko dzīvs būdams sarausis.