71. Bēdulu Jānis Rundālē. LP, Vl, 119, 31.

Rundāles pagastā reiz dzīvojuši trīs saimnieki, kas bijuši ļoti nabagi. Kādā dienā ienācis apkārt klejojošs ceļinieks un lūdzies, lai dodot maizes. Kad saimnieks stāstījis, ka pašiem maizes ne esot., bet ciešot vislielāko postu un trūkumu, tad ceļotājs teicis, lai iegādājoties pūķi, tad būšot maizes diezgan pašiem un citiem ko dot; bez tam arī stāstījis, kur tāds dabūjams pirkt. Netālu no Jelgavas meža biezumos atrodoties no sen seniem laikiem veca meža - kunga muiža, jau pavisam sagruvusi un sakritusi drupu kaudzē. Pēdējā dzīvojot viens vecis ar lielu gaŗu sirmu bārzdu un matiem, no kā varot dabūt pūķus pirkt, par vienu dālderi gabalā.

Kādā dienā visi trīs minētie saimnieki devušies ceļā un bez kādiem lieliem gŗūtumiem laimīgi atraduši klaidoņa apzīmēto meža - kunga muižu, kur arī veci tūlīt satikuši, kas prasījis, kādēļ tie nākuši. Saimnieki izteikuši savas vēlēšanās. Tad vecis tos ievedis lielā tumšā istabā, kur patlaban kurējusies krāsns. Vecis izvilcis no bikša kabatas dālderi un to iemetis kurošā krāsnī.

Dālderis briesmīgi lēcis un spārdījies pa uguni, līdz pēdīgi ielēcis atkal vecim kulē.

«Redziet, draugi,» tas pēdīgi teicis. «Pēc jūsu nāves jūsu dvēseles nāks elles zaņķī, kur tās tāpat degs un lēkās, kā šis dālderis. ,ja to vēlaties, tad varat katrs pret viena dāldera samaksu dabūt pūķi, naudas, labības, vai lopu pūķi!»

Divi saimnieki bijuši ar mieru un samaksājuši katrs vienu dālderi. Trešais turpretī atbildējis: «Es labāk ietu nabagos ar tarbām apkārt maizi lūgdamies, nekā kad mana dvēsele nāk ellē.»

Bijis jau vakars un laipnais pūķa pārdevējs teicis, lai paliekot pa nakti, un ierādījis vienu istabu, kurā atradušās trīs gultas. Vakariņas ieturējuši, saimnieki visi trīs devušies pie miera; divi, tiklīdz iegūlušies gultā (abi pūķa pircēji), tūlīt aizmiguši un gulējuši krākdami, trešais turpretī nevarējis ne acu aizdarīt.

Ap pusnakti durvis lēni atvērušās, pa kurām ienākuši trīs melnos piķa mēteļos tērpušies vīri, vienam bijusi degoša svece rokā, otram balts priekšauts un atlocītajās rokās mirdzējis spožs duncis; trešais sekojis ar lielu sudraba bļodu. Visi trīs gājuši pie pirmās gultas, atseguši apsegu, pārgriezuši gulētājam vēderu (krūtis), izņēmuši sirdi un aizšuvuši atkal cieti. izņemtā sirds vēl kādu brītiņu lēkājusi pa sudraba bļodu. Tāpat darījuši ar otru gulētāju. Trešais turpretī atradies vislielākās bailēs un gribējis tūlīt bēgt, tiklīdz tie būtu tuvojušies gultai. Bet tas nenoticis. Vīri atkal tikpat klusu aizgājuši, ne vārda nerunājuši, kā bija atnākuši. Otrā rītā visi trīs devušies mājās.

Ceļā tie sastrīdējušies, kur tad arī bijis redzams, ka abiem saimniekiem vēderi bijuši sašūti ar lielu rupju zīda šņori. Mājās pārnākuši divi saimnieki palikuši ātri bagāti un dzīvojuši ļoti izšķērdīgi, bet trešais palicis nabags līdz mūža galam.