72. Māturu Atis Tukuma apr. Grenčeniekos. LP, VI, 63, 5, 18.

Reiz vienam mūsu māju saimniekam bijis pūķis. Viņš braucis ar otra saimnieka brāli uz Rīgu iepirkties. Tur gulējuši pa nakti. Gulējuši, gulējuši - saimnieka brālim nemaz nenācis miegs; bet šis aizmidzis. Te uz reizi gadījies cilvēks ar uguni rokā, apskatījies visapkārt un tūliņ pazinis to, kas viņam nodevies (aizmigušo saimnieku). Tā piegājis saimniekam klāt un laidis no viņa rokas asins kādā trauciņā. Saimnieka brālis svīdis kā ūdenī.

No rīta izcēlušies, saimnieka brālis teicis uz savu biedru, lai parāda roku! Parādījis arī, tā bijusi it vesela, lai gan naktī redzējis, ka asinis laistas no tās. Bet nu saimnieks rādījis otra saimnieka brālim melnu, melnu ogli, teikdams: esot to nopircis.

Un tā katrreiz, kad tā saimnieka mājās brokasts vārīts, neviens nedrīkstējis ātrāk ēst, kamēr trauciņā ēdiens (kāda tiesiņa) nebijis aiznests uz riju zināmā vietā.