77. H. Skujiņa no 67 g v. Annas Rudzītes Smiltenē.

Saimnieks braucis uz Rīgu un pa ceļam sagūdrēš, ka nopirkšot Rīgā pūķi. Tā ar izdarīš. Saimnieks aizgāš uz to vietu, kur Rīgā pūķus pārdevuši un tas pūķa pārdevēš sacīš, lei saimnieks metot krāsnī rubuli. Saimnieks arī iemetis krāsnī rubuli, bet tas sācis pa krāsni dencot un ritīga cilvēka balss sacīsi: «Šai pasaulē gan ies labi, bet viņā pasaulē būs jādenco tāpat, ka man tagadīnās!»

Saimnieks nu nopircis div pūķus. Vienc bīš naudas pūķis, vārda Rubis un otrs bīš darba strādnieks, vārdā Juris.

Saimnieks braucis uz māju un uz ceļa šim iekārējies redzēt. kādi tie pūķi izskatās. Saimnieks vīstīš vīstokli vaļā, kur tie abi pūķi bīš, un nu redzēš, ka vairāk nekā nav, kā tik div ķieģeļa gabali. Saimnieks nodomāš, ka šo nu Rīgas kungs piekrāpis un pūķu vietā iedevis ķieģeļu gabalus. Saimnieks ņēmis un iesviedis ķieģeļa gabalus grāvī. Bet nu uzreiz pūķi sākuši runāt un prasīš saimniekam, kāpē šis tā darot un šos sviežot grāvī. Nu saimnieks palicies priecīgs, ka nav vis ķieģeļa gabali, bet pūķi, ņēmis akal šos, ielicis vezumā un vedis uz māju.

Vienu pūķi, to naudas pūķi, saimnieks aiznesis uz klēti, darba strādnieku, kam bīš Juris vārdā, saimnieks aizlicis aiz krāsns.

Rītīnā saimnieks gāš uz klēti, šim kā tur ievajdzējies. Kā šis gāš klētī iekšā, tā šim nācis mellc runcis pretī. Saimnieks nodomāš, ka kāds nāburgu runcis vie iemanījies klētī un gribēš runčam sadot pa mizu. Bet kā šis gribēš sākt runci mizāt, tā runcis tūlītās sacīš:

«Uja, traks, vai ta tu vais sava Ruba nepazīsti?»

Nu saimnieks sapratis gan, kas par lietu, nu vais nesitis runčam.

Rubis piestiepis saimniekam lērumu naudas un saimniekam gāš labi. Reiz saimniekam pienākusi ziņa, ka jāved valsts koki. Saimnieks domāš pats pie sevis «Labi gan būtu, ka kāds manā vietā aizbrauktu!» Te iedomājies, pasacīšot Juram, vai šis nevarot aizbraukt, un tā ar sacīš: «Ei, Juri, vai tu nevari manā vietā aizbraukt valsts kokos? »

Tūlītās Juris palicies par mazu puiku, no aizkrāsnes laukā un sacīš saimniekam, kā šis varot gan aizbraukt. Kā šis aizbraucis uz muižu, tā vagārs šim pretī un tūlītās prasīš Juram, no kuras mājas šis esot. Juris pasacīš. Nu vagārs sācis čartāt, ka tādu knauķi saimnieks atstellēš darbā, kā ka šim krietnāka strādnieka nebūtu. Bet Juris nu ellīgi vie vagāram pretī, ka. šis gan varot vairāk pastrādāt, kā pats vagārs. Nu vagārs pārskaities un gāzis Juram ar kūju pa muguru. Bet kā vagārs iegāzis Juram, tā pats uz augšu vie palēcies un no sāpēm nelabi iebļāvies, jo sitienc ķēris pašu vagāru un Juram neticis nekā. Nu vagārs vē vairāk pārskaities un ka aizbraukuši uz mežu, ta iedevis Juram visresnāko koku, lei šis nu gāž koku un ved uz muižu. Nu Juris nekā, ķēries tik klā, nogāzis koku un vienc pats uzcēlis uz regavām un bīš pats pirmais no meža laukā. Nu vagāram tas nebīš nemaz pa prātam un ka Juris šim braucis garēm, ta vagārs šo izsmēš un sacīš: «Brauc vie, nu tev muižā krietna pirts sakurināta ! »

Ka Juris aizbraucis uz muižu, ta vagārs apsūdzēš Juri kungam, ka Juris esot lielu muti brūķēš un kungs licis, lei Juri ved uz stalli un sado ritīgi pa mizu. Pats kungs stāvēš klā un skatījies. Tūlītās Juri nostīvēši zemē un tik sākuši mizāt. Bet kā Juri pēruši, tā kungs uz augšu vie palēcies un no lielām sāpēm tā vie kliedzis: «Diezgan, diezgan!»

Nu, nekā, laiduši Juri vaļā. Nu Juris uzcēlies un piesmēš vē kungu klā, ka šā muižā ne ritīga pēriena nevarot saņemt. Bet nu kungs par tādu lietu varēn noerrojies un pārskaities ar un tūlītās stellēš saimniekam ziņu, kā šis tūlītās tiek muižā. Bet Juris aizbraucis pirmais mājā un saimniekam visu izstāstīš un sacīš, lei šis nemaz nebēdājot; ka šim nekā neizdarīšot.

Ka saimnieks aizbraucis uz muižu, ta kungs šim tūlītās prasīš, kurt šis tādu puisi ņēmis, kas tik lielu muti brūķējot, un kāpē šis tādu uz darbu stellēš. Saimnieks šā tā locījies un patiesības ar vis kungam nesacīš, kas tas Juris tāds ir un no kurienes nācis. Nu kungs licis, lei saimniekam ar sado savu tiesu par mizu. Nu saimnieku ar tūlītās aizstiepuši uz stalli un likuši zemē, kā var sadot pa mizu. Pats kungs stāvēš klā un skatījies. Bet kā saimnieku sākuši pērt, tā kungs uz augšu vie lēcis un kliedzis: «Diezgan, diezgan!»

Nu metuši mieru. Saimnieks gāš smiedams uz māju, jo šim nekas no pēriena neticis, tik pašam kungam vie pērienc ticis.