81. Rogulis «Mājas Viesī» 1889, nr. 25. I.P, Vl, 114, 20.

Viens saimnieks turējis viesuli, kas viņam atnesis labību un šo un to. Reiz strādājuši divi puiši pagalmā. Te uz reiz pieskrējis tāds kā vējš un prasījis: «Kur bērt?» Viens puisis jokodams teicis, lai berot tepat. Uz reiz nobirusi laba kaudze labības. Saimnieks pienācis un prasījis, kā labība tur nākusi. Puisis visu izstāstījis. Saimnieks nu viņu krietni izbāris un teicis, ka vajadzējis sacīt, lai beŗot klētī.

Piezīme. 1. Šinī Mazsalaciešu nostāstā viesuļam dots pūķa darbs, proti, labību nēsāt. Viesuļam mūsu tautas pagātnes atmiņās liekas piedota pavisam citāda nozīme, citādi darbi. Šī teika stāsta par mantnesi, un tāds ir pūķis, tādēļ viņa drīzāk pieskaitāma pie pūķa teikām. Domājams, ka uzrakstītājs būs pārklausījies, nosaukdams pūķi par viesuli, jeb vai Mazsalacieši domājas viesuli par mantnesi, kuŗu darbu citos Latvijas vidos no pūķa domā. L. P.

Piezīme. 2. Tā ka pūķis mainās ar burvi, tad arī ir saprotams, ka tas, līdzīgi burvim, parādās viesuļa veidā. P. Š.