Pūķa iegūšana un darbība.

84. R. V. Bērziņš Kosēniešos. Zin. Kom. kr. LP, Vll, II, 745.

Klaušu laikos Annas muižā dzīvojis modernieka tēvs. Tas bijis pūķis. Viņš izzīdis govis, izzadzis sviestu no spaiņiem padarījis nelabumu muižā, padarījis apkārtnei. Ļaudis daudzreiz gan pūlējušies pūķi nomaitāt, bet velti: katrreiz pūķis bijis gudrāks. Tad kungs tumšā rudens naktī nolicis pašā kūtī sargus, lai noskatītos, kā pūķis izdara savu darbu. Labi, pienāks pusnakts, vecais modernieka tēvs gadīsies vienā kūts kaktā un runās tādus nesaprotamus vārdus. Tikko izteicis tos vārdus, tad no veča izcēlies liels sarkans tārps, aizskriedams pa gaisu projām, bet veča miesas palikušas bez dzīvības. Sargi iznesuši miesas laidarā un paši paslēpušies aiz sētas. Drīzi vien nācis pa gaisu veča gars, ne vis sarkans vairs kā pirmāk, bet zili melns, meklēdams pa kūti savu veci. Bet kad veča tur neatradis - izskrējis gaudodams laukā, lidinājies gar veča miesām. Lidinājies, lidinājies, bet tiklīdz pamanījis cilvēkus tur skatāmies aiz sētas - tūdaļ pārplīsis ar lielu troksni, nokritis zemē. Rītā atraduši laidarā sviesta pikas, piena peļķes, bet veča miesas kur palikušas, kur ne - to nezin.

Piezīme. Šai teikā pats burvis ir pūķis, tāpat kā citos variantos ragana. P. Š