87. A. Renca Maz-Laicenos. D. Ozoliņa «Raganās». I.P, VII, I, 835, 11.

Divas mājas raganas par tādu piejokojumu; ka barība izēsta, apņemas saimniecei atriebties un māju nodedzināt, bet pašas pa to laiku paslēpties rumbā pie vārtiem. Abas aizgājušas un tik ko puisis zemē nosteidzies, tad jau māja sākusi degt. Mudīgi nogājis uz vārtiem un ātri jo ātri vāģu vecas ratu rumbas abus alus aizsitis ar tapām un rumbu ar visām raganām ugunī iemetis. Cik vareni nu rumba pa uguni dejusi uz augšu, uz zemi, krustām, šķērsām, bet no uguns nav tomēr laukā tikusi. Brīnums to redzēt bijis. Gan raganas kliegušas: «Nedalīšu, nedalīšu!» bet kad neviens nav viņas žēlojis, tad līdz ar rumbu sadegušas. Tūliņ arī ugunsgrēks nobeidzies.

Piezīme 1. Jaun-Rozē Jūla Gavare raksta, ka raganas tā noskaitušās, ka to puisi nožņaugušas. D. O.

Piezīme. 2. Raganas trijos pēdējos piemēros vairs nav šķiramas no pūķiem. Līdzīga pārmaiņa notiek arī ar burvjiem. P. Š.