1. Skolotājs Karlsons. Drachen-Mythus, 47, 76. I.P, Vl, 85.

Viens saimnieks bija nopircis gaļas pūķi. Pūķis nu paģērējis no saimnieka, lai viņam rādot savu saimi, cik liela tā esot, lai varētu zināt, cik gaļas viņam jāpārnes. Vakarā nu visa saime bija sapulcināta saimnieka kambarī, tā kā pūķis to varēja redzēt. Tikai viens puisis bija ielīdies aiz krāsns; to pūķis neieraudzīja.

Nu pūķis sāca nest gaļu un lika visiem priekšā. Visi dabūja gaļu, tik(ai) tas puisis, ko pūķis nebija redzējis, dabūja maitu. Saimnieks nu pūķam prasīja, kam tā esot darījis. Pūķis atbildējis: caur to esot nācis, ka to puisi nebija redzējis; viņam vajagot visus redzēt, kam grib gaļu dot.

Pūķi gavēņa naktīs, vai arī jaungada naktī var dabūt satikt. Tad viņš saticēju ir uzrunājot, kādu darbu lūgdamies. Ja nu minot tādu darbu, ko pūķis iespēj veikt, tad atbildot, ka tas jau padarīts, lai dodot citu. Ja darba devējs tad apjūkot, nevarēdams citu darbu atminēties, tad viņa dienas skaitītas: pūķis viņam uzbrūkot un aprijot. Tikai vienā gabalā jaunus darbus uzdodams, vari no viņa atkratīties, bet pavisam aizdabūt projām tad, ja attopot viņam pilnīgi neiespējamu darbu uzdot - piemēram ja liek no smiltim valgus vīt, tad tūliņ viņš atkāpjoties.

Viens saimnieks Rīgā nopērk no viena kunga pūķi. Kungs viņam piekodina, lai pāriedams savu sievu sveicinot tiem vārdiem: «Vel(n)s tavā sirdī!»

Bet viņš tomēr sveicinājis: «Dievs tavā sirdī!»

Bet kas nu ir? Tā tūliņ visa istaba paliek tik pilna netīrumu, lai berž, lai tīrī, cik grib - tīrības nav un nav.

Nu saimnieks nobēdājies iet atpakaļ pie tā paša Rīgas kunga un tad bijis atkal viss kārtībā.