2. Krēsliņu Jānis Mālienā. «Latviešu teikas», I, XIV.

Senlaikos Alsviķu pagasta A. mājā dzīvojis saimnieks Gabrāns vārdā. Reiz pa biezu mežu iedams viņš sastapis pašu nelabo. «Kā klājas, draugs?» velns prasa. «Slikti,» Gabrāns atbild. «Es tev varu palīdzēt,» velns saka zilu melnu putnu no azotes izņemdams. «Še, glabā viņu azotē pie sirds, tad redzēsi, ka tev ies labi. Pēc trīs gadiem šinī vietā atkal satiksimies.» Gabrāns velnam pateikdamies aiziet.

Rudeni viņš brauc uz Rīgu, linu pods vezumā. Rīgas kungi linus nopērk un uzliek uz svariem, bet pods sveŗ birkavu. Rīgas kungi groza galvu, kasa aiz ausim, šķirsta pa liniem, bet nevar saprast, kur lini tik smagi. Bet Gabrāns redz, ka viņa putns ņirgādamies sēd uz linu saiņa. Rīgas kungi putna neredz, sveŗ vēl vienreiz, sver otrreiz - birkavs bijis, birkavs paliek. Kungi aizmaksā naudu, Gabrāns brauc priecīgs mājā. Uz Rīgu braucot tam apcirkņi bija tukši; mājā atbraucot tie bija līdz malām pilni. Gabrāns priecājas bez gala. Paiet trīs ;gadi līksmībā un pilnībā. Te velns zināmā dienā klāt, un vaicā: «Nu, vai neklājas labi? Ja gribi, lai tev vienmēr labi klājas, tad dari tā: kad ej mājā, tad saki uz sievas: «Siev', velns tavā sirdī, velns manā!» Vīrs to apsolās un abi šķiras. Uz māju ejot vīram tomēr paliek bail, un tas pārnācis saka sievai: «Siev', Dievs tavā sirdī, Dievs manā!» Te, burkš! putns, zils melns no azotes laukā un jumta čukurā iekšā. Acumirklī jumts sāk degt un māja nodeg līdz pamatam. Gan kaimiņi saskrien dzēst, bet jo vairāk lej, jo vairāk deg. Mājai degot, sadeg arī visa bagātība, ko pūķis tur pa tiem trim gadiem bija sanesis, un Gabrāns palicis vēl nabagāks, nekā iesākumā bijis.