4. Liepiņš Engurē. LP, V, 121, 43, 4.

Vienam Dundagas laiviniekam Rīgas tirgū svešs cilvēks dāvājis dozīti, lai pērkot laimi. Laivinieks nopircis. Daugavas malā attaisījis dozīti un ieraudzījis sarkanu tārpiņu dibinā. Viņš domājis: «Kam man tik glītā dozītē tārpi jāglabā?» un izkratījis zemē. Bet pašā tai brīdī Daugavā sacēlies varens ceļa vējš: uzvilcis zēģeles un laidis mājā. Dundagas jūrmalā, no laivas kāpdams, izņēmis dozīti vēl apskatīties; te acumirklī piegadījies svešs vīrs, tik piepēži it kā no zemes būtu izlīdis; tas pagrozījies tur un tikpat piepēži atkal nozudis. Mājā laivinieks rādījis pirkto dozīti savējiem; bet re nu - lai pasaka kāds cilvēks tos brīnumus! Atradis dozītē to pašu sarkano tārpiņu, ko Rīgā zemē izkratījis. Tagad nopratis, ka tārpiņš pats nelabais un apņēmies nākamā reizē Rīgas tirgū svešo pārdevēju uzzīmēt un dozīti atpakaļ dot. Un laimējies arī svešo uzzīmēt, bet tas teicis: «Kas pirkts, tas pirkts' Muļķis tāds, apsmādēt laimi! Kas tev nekaltēs: ceļa vējš ūdeņos, pilnība mājā ko vēl? Zināms, sv. vakariņu gan no šī laika vairs nevari baudīt.» Laivinieks izdomājies visādi un līdz rudenim paturējis dozīti, bet kad taisījušies pie dievgalda iet, tad taču gājis līdz. Otrā dienā pēc dievgalda tārpiņš izzudis no dozītes. Tomēr tas bijis jāsaka: kamēr tārpiņš dozītē glabājies, laiviniekam dzīve brīnum plaukusi.

Piezīme. Rudbāržos J. Gobziņš uzrakstījis, ka saimnieks ceļā attaisījis dozīti un atradis divas ogles tur iekšā. Dusmās nosviedis dozi zemē bet otrs saimnieks braucis no pakaļas, tas pacēlis dozi. Vakarā (mājā) ienākuši divi puikas pie saimnieka, vaicādami, ko šonakt darīšot? Saimnieks izbrīnojies un nezinājis, ko atteikt; beidzot jokodamies atteicis: «Lasiet balto pelu spiriņas!» Puikas pazuduši. Bet kas ir? No rīta piecēlies un ieraudzījis: puikas pilnu sētsvidu pievilkuši ar balto pelu spiriņām. Nu atjēdzies, ka puikas ir pūķi. Nākamā naktī licis labību vilkt - un re - drīzi jo drīzi palicis stāvu bagāts. L. P.