6. J. Sproģis Koknesē. Brīvzemnieka «Sborņik», 102, 71, 5. LP, VI, l00, 24.

Vienam saimniekam aplam laba kviešu raža bijusi. Bet viņš labi zin, ka visu labumu pūķi nozags un aizvilks saviem saimniekiem (kopējiem). Tāpēc viņš, izvētījis piedarbā labību, iecirtis piedarba slieksnī cirvi.

Veci laudis apgalvo: ja cirvi iecērtot piedarba slieksnī, tad neviens pūķis nespējot slieksnim pārkulties un labību zagt.

Un tikko nu bija beidzis labi savu darbu, te atnāk kaimiņš - slepenībā arī pūķa pieturētājs - nosēžas uz piedarba sliekšņa un tērzē ar saimnieku; bet tērzēdams tas lēnām jo lēnām izkustināja iecirsto cirvi.

Kā cirvi bija izvilcis, tā viņa pūķis tūliņ piedarbā un ņemas gar kviešu čupu: sabēra kviešus maisā un aiznesa. Saimnieks, kam tie kvieši piederējuši, saprotama lieta, nevarējis pūķi saredzēt; bet kaimiņš gan saredzējis savu pūķi.

Nu, un tā nu pūķis, piebēris lielu, lielu maisu ar graudiem, meta to tā visā spēkā pa pleciem, ka appirdās. Kaimiņš, to sadzirdējis, pasmējās, nodomādams: «Tā tad mans pūķis strādā ka strādā - pat apperdas!» Bet pūķis, pasmējienu pamanījis, sadusmojās, nometa maisu no pleciem un prom, tā ka vēl kvieši uz visām pusēm izšķīda; aizskrēja un aizdedzināja sava apsmējēja māju.