7. Krūmiņu Jānis Drustu Auļukalnā. LP, VI, 123, 32.

Dzīvojuši divi kaimiņi, vienam bijis labības pūķis, kas otram visu labību iznesis, gan no piedarba, gan no klēts. Saimnieks izmēģinājies pūķi novaktēt, bet kā nevarējis, tā nevarējis, labība zudusi tāpat jo projām: izprasījies padoma arī citiem, bet neviens nezinājis pamācīt. Te gadījies viens vecītis, kas mācījis, lai turot uz klēts sliekšņa vienmēr, un labību vētījot, uz piedarba sliekšņa, labības pļaujamo izkapti, tad pūķis netikšot pie labības. Nākošu reizi, kviešus vētot, saimnieks darījis pēc vecīša mācības, un nu kviešu guba celtin cēlusies, pūķis nevarējis piekļūt. Izmēģinājies, tas aizskrējis pie sava saimnieka, lai nākot un noņemot no kaimiņu piedarba sliekšņa tur gulošo «zilo tārpu», kas šā nelaižot iekšā. Saimnieks, izdomājis iešanai kādu iemeslu, arī gājis, un piedarbā ieiedams, noņēmis, vienaldzīgs izlikdamies, izkapti no sliekšņa. Pūķis arī tūliņ iekšā un, par nerrošanu atriebdamies, ņēmis labību cik tik vien spējis; palicis tīri

zils melns un augšā ceļoties, lielās nastas apgŗūtināts, kā par nelaimi izlaidis troksni. Pūķa saimnieks (šis visu pūķa rīkošanos varējis redzēt, kamēr kaimiņš neko nenomanījis), to dzirdēdams pasmējies, par ko pūķis tā noskaities, ka kviešus uz vietas turpat izbēris un atpakaļ aizskrējis, nodedzinājis sava saimnieka mājas, pats nezin, kur pazuzdams.

Cits atkal stāstījis citādi. Pēc tam, kad pūķi nosprieduši māju nodedzināt, tie norunājuši arī, kur katrs apmetīsies, lai varētu nolūkoties mājas degšanā. Pirmais izraudzījies derīgu vietu sētmalā vecā slotas stupē, otrs turpat ratu rumbā. Puisis pie sevis nodomājis šos kundziņus drusku pamācīt. Kādai ēkai pilnās liesmās degot, viņš paķēris minēto stupi un iesviedis ar visu tanī ielīdušo pūķi ugunī. Uguns novilnījusies vien un nokrākusies. Gan gribējis iemest liesmās arī rumbu ar otru pūķi, bet tas, rumbu augšā ceļot, pa otru galu izkritis un aizbēgdams izmucis savam pelnītam sodam.