15. J. Banazis Nīcā. K. Lielozola kr.

Viens saimnieks braucis Klaipēdā labības pūķi pirkt. Nobraucis Klaipēdā noteiktā vietā un iegājis pie pārdevējiem. Pārdevēji viņam maisā ielikuši pūķi un pieteikuši, lai mājā braucot tik neskatot, kāds tas pūķis esot. Saimnieks braucot mājās aiz ziņkārības paskatījis, kas maisā ir un kāds tas pūķis izskatās. Maisā atradušies tikai zirga sūdi un saimnieks tos izbēris uz ceļa. Pārbraucis mājās, saimnieks no tā piktuma gājis tūliņ gulēt. Viņš domājis: «Es esmu tādu naudu samaksājis un nu es esmu piekrāpts.» Bet naktī pie loga saucot saimnieku: «Kur bēršu?» Saimnieks domājis, ka viņu kāds kaitina, un teicis: «Ej dirst.» Viņš domājis, ka tie, kas zinaiši, ka viņš braucis pūķi pirki un izbēris pūķi uz ceļa, ka tie nu tagad viņu kaitina. Bet sauc akal otru reizu, kur bēršu, un saimnieks palicis pavisam dusmīgs un atbildējis «Ber akā!» No rīta bīse pilla aka ar labību piebērta. Nu saimnieks sapratis, ka tas ir pūķis bijis, un nu viņš licis tam bērt klētīs. Tagad saimnieks palicis drīz bagāts. Ēšanu pūķim viņš licis uz klēts augšas. Vienu reizi saimnieka nebijis mājā un viņa meita aizmirsusi pūķim iedot ēst. Vēlāk atminējusies un iedevusi cūku ēdienu, bet tas pūķim nepaticis un no tā laika viņš vairs nenācis.