17. Āronu Matīss Bērzaunē. Drachen-Mythus, 29, 39. . LP, VI, 76, 42

Viens saimnieks aizvedis rudenī linus uz Rīgu un tos pārdevis namniekam. Sarunā ar šo viņš sācis žēloties par sliktiem gadiem. Maz linu, maz maizes, tā tad esot gluži panīcis saimnieks. Namnieks teicis, lai tad no šā nopirkot pūķi, tad nekā netrūkšot. Saimnieks domā: kad tik pūķis rokā! Lai tik namnieks pārdodot, šis esot pircējs. Namnieks iedevis zirga pineklu. Dodams teicis, kad aizejot uz māju, kad ejot istabā, tad lai laižot pineklu iz rokām vaļā un sievai labvakaru dodams, lai sakot&127; «Velns tavā sirdī, velns manā.» Saimnieks uz māju braukdams visu ceļu pārdomājis, kā nu šis lai savu un savas sievas sirdi atdodot velnam, lai manta esot vai neesot. Istabā ieiedams tādēļ nesacījis vis par sirdi, bet pineklu vaļā atlaidis un sievai labvakar pateicis, sacījis: «Velns tavā dirsā, velns manā!» Kā to izteicis, pinekls kā čūska locīt izlocījies pa logu laukā. Kad saimnieks otrā rudenī aizbraucis uz Rīgu, namnieks prasījis, kādēļ pērn pūķi atlaidis atpakaļ. Šis atbildējis, ka negribējis savas un sievas sirdi atdot velnam.

«Pūķis jau pats ļaunais, kas citiem zaga un citiem vilka, » tā māmiņa, šo teiku izstāstījusi, piebilda.