22. A. U. Saikavā. Zin. Kom. kr. LP, V II, 1, 766, 2.

Divi saimnieki sarunājuši Rīgā pirkt pūķus. Drīzi arī atraduši to namu, kur pūķus pārdod. Bet papriekšu saimniekiem vajadzējis pie pūķa pārdevēja izciest visādas mocības: jo kuŗš mocības neizciešot, tam pūķi pa rokai neejot. Kad saimnieki mocības bijuši izcietuši, tad katrs dabūjis pret samaksu mazus, plikus putniņus, kas, mājā braucot, bijuši jāglabā siltā vietā un kad mājās iebrauc un istabā ieiet, tad uz sievu jāsaka: «Siev', pūt uguni, lai velns tavu sirdi izrautu!» Kamēr pārbraukuši, par to nieka laiku putniņiem krietna spalva bijusi uzaugusi. Bet tam vienam saimniekam bijis žēl savu sievu tā uzrunāt un tāpēc tikai sacījis; «Siev', pūt uguni!» Šim tad putniņš ilgi nedzīvojis - nosprādzis. Otrs turpretim, kad istabā iegājis, sievai uzkliedzis: «Siev', pūt' uguni, lai velns tavu sirdi izraun!» Tam tad putns arī audzis. Bet sieva pēc neilga laika gŗūtā slimībā nomirusi.