23. K. Andrītis Jaun-Rozē LP, Vl, 109, 12.

Viens saimnieks pūķi Rīgā nopircis. Tur viņam mācīts, ka to mājā nesot lai sakot: «Velns tavā sirdī.» Pūķi novedis uz māju, bet šos vārdus aizmirsis: Savu pirkumu gan arvienu klāt nēsājis, varbūt reiz taču atgādāšoties tos vārdus, kas Rīgā viņam bija mācīti. Bet velti, kā nenākuši, tā nenākuši prātā. Vienu dienu mežā braukdams, iedomājies aplūkot, ko tad īsteni viņš bija nopircis. Lupatiņu attaisījis, kur pūķis bija ietīts, tas ieraudzījis tikai melnu ogli. Noerrojies, ka tirgotājs viņu pievīlis, tas ogli uzlicis uz liela celma un pats mežā dziļāk iebraucis. Atpakaļ braucot tas redz pie celma puiku raudam un pie tā daudz mantas. Saimnieks prasa: «Ko tu raudi?» Tas atbild: «Man nav saimnieka, tāpēc raudu.» Saimnieks paņēmis puiku un mantu un novedis savās mājās. Viņa ogle, ko uz celma bija licis bija pārvērtusies par puiku. Mājās gan puika kādu laiku pie saimnieka dzīvojis, raudādams vienā gabalā, bet tad piepēži nogājis uz Rīgu atpakaļ sava saimnieka meklēt. Saimniekam tomēr atstājis visu savu mantu.