24. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, Vl, 49, 5, 3.

Viens saimnieks reiz izdzirdējis mazu cālīti bļaujam. Cālītis bijis pūķis, bet saimnieks to nezinājis; tādēļ &127;pārnesis cālīti mājā, nolicis klēts priekšā un pabēris vēl graudus, lai ieknābājas. Drusku vēlāk saimnieks ies skatīties, vai noēdis visu. bet - kas ir - ierauga: cālītim blakus liela naudas čupa - savs sieks droši.

Ko nu gaidīt? Ielicis tūliņ cālīti apcirknī, lai tikai nu dēj. Un rītā atradis pilnu apcirkni naudas.

Tā nu saimnieks labu laiku dzīvojis vienā laimē un turējis savu cālīti labi jo labi. Bet vienreiz cālītis sācis saimniekam uzstāt, lai pērkot muižas, lai dzīvojot izšķērdīgi un kā nekā. Tas saimniekam nebūt nepaticis un tā, gribot negribot, bijis jāsanaidojas ar cālīti. Bet ko cālītis sadomājis? Tas tūliņ atriebties par to.

Vienu dienu saimnieks redzot: nāk melna švītra pa gaisu un melnajam pa acim šaujas uguns ārā. Beidzot melnais taisni uzgriežas viņa mājām virsū un aizdedzina visas ēkas.

Cits to pašu atstāstīja Džūkstē tā. Reiz sieviņa ganījusi govis. Bijis liels lietus. Te itin neviļot, ieraudzījusi rugājā mazu cāli salijušu. Sieviņa pārnesusi cāli mājā un uzlikusi krāsns augšā, lai izžāvējas pa nakti. No rīta ies cāli skatīties - redz: pie cālīša laba čupa rudzu gadījušies. Nu paņēmusi cāli, ieslēgusi klētī. No rīta ies atkal skatīties - redz: pie cālīša liels maiss rudzu gadījies. Nu viņa sapratusi, ka cālis ir pūķis, jo bija dzirdējusi, ka pūķis varot pārvērsties par ko vien tikai gribot. Sieviņa tīri vaimanājusi: kā nu atkratīties no tāda? Bet tas vēl nekas. Otrā dienā cālis sācis uzplīties vēl, lai sieviņa ejot tur un tur zagt. To, zināms, viņa nedarījusi. Par to cālis aplam saniknojies un tūliņ nācis ar uguni un nodedzinājis klēti.