25. J. Gobziņš Rudbāržos. LP, V, 43, 7.

Viens saimnieks atradis sētas vidū jaunu pirts slotu. Viņš nodomājis pie sevis: «Kas te slotas izmētājis? Nāks pavasars, vajadzēs jēriem dot lapas parubināt - nebūs.» Viņš pakampis slotu un uzmetis istabas augšā. Te - nezin - otrā, trešā dienā, kas saimniekam ievajadzējies istabas augšā pameklēt. Uzkāpis - redz: slotas vietā laba čupa graudu gadījušies. Tūliņ nopratis, kas tie par graudiem, un dusmās izbēris laukā - turpat durvju priekšā. Tomēr graudi īsā brīdī nozuduši. Tas nu tai dienā. Bet otrā rītā - kas ir. Durvju priekšā, priekšnams pilnīgi ar mēsliem, suņu netīrumiem, gružiem, ka ne izmēzt, ne aizķuidīt gandrīz. Nu saimnieks teicis: «Tā iet! es pūķi nepieņēmu - nu viņš grib atriebties par to.»