30. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, Vl, 133, 8.

Senāk džūkstenieki bieži vien dabūjuši braukt uz Enguri malkā. Tā toreiz viens šejienietis nobraucis engurniekos pašā budēļu vakarā - vai arī cits kāds vakars, kas viņu tik skaidri atmina -- un apmeties pie viena turienes saimnieka par nakti. Bet tai vakarā šim saimniekam bijuši tā kā tādi savādi svētki: tur bijuši sacepti rauši, gaļa savārīta un visi mājinieki sēdējuši gar galdu klusiņām, itkā ko gaidīdami. Te uz vienu reizi mans džūkstenieks pamana: ielien pār slieksni tā kā krupis, kā nav krupis, nevar pateikt, kas īsti par tādu - un nu velkas arvienu klātāk un klātāk ēdamam; bet engurnieki stāv rokas salikuši skatās un nepīkst ne vārda.

Tā mans džūkstenieks nevarējis vairs nociesties - viņam palicis tā ērmoti - izlēcis stāvus un iesaucies: «Ja tu, tāds krupi, esi labs gars, tad lien ar kājām, ko tu te gories; un ja neesi labais, tad ārā pa durvim! »

Tiklīdz kā to izteicis, tā mans krupis - kas viņš nu bijis - slieksnim pāri un zibens ātrumā, kur palicis, kur ne.

Bet kas nu par traci! Engurnieki kā sadeguši džūksteniekam virsū: «Tādi spitāļi, negantnieki te atvēžojuši! - aizdzen mūsu dieviņu! Tam jau jauna vārda nedrīkst uzteikt, šis viņam noprasīs, kas viņš par garu! Ārā, visi ārā, nakts vidū ārā no mūsu mājām!»

Un patiesi iztriekuši džūksteniekus nakts vidū, lai brauc, kur grib: lai brauc mežā gulēt, ja nesalst!

Nu, šie aizbraukuši arī. Un kas tad tur tālāk ar to dieviņu noticis, to nevar zināt.