1. J. Sproģis Koknesē. Brīvzemnieka Sborņik, 103, 71, 6. LP, VI, 101, 25.

Vienam saimniekam bija divi pūķi. Viņi uzturējās ēkas augšienē. Un saimniekam bija puisis. Tas mana vienreiz, otrreiz: tiklīdz mājā ko labāku cepsi, vai vārīsi - saimnieks to labāko gabaliņu nes pūķiem ēkas augšienē. Nu viņam ietīkas arī redzēt, kādi tie pūķi ir, ko saimnieks tik sirsnīgi kop. Nogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā, šis līdīs augšā skatīties, kas taču tur labs ir. Kādi tie pūķi un kāds ēdiens tiem nolikts?

Ierauga: pilns skutulis nolikts ar nule vārītu biezputru un pūķu pašu laiku nava mājā. Nu šis domā, domā, ko darīt. Beidzot ņems skutuli, izēdīs un piegānīs. Pēc tāda laika pārskrien pūķi, pieiet pie skutuļa, apošņā - viens saka: «Netīrumi!» otrs: «Biezputra!» Ilgi, ilgi tā abi tiepās. Beidzot viens paņēma pasmeķēt. Bet tiklīdz pasmeķēja, tūliņ iekliedzās: «Netīrumi!» Un abi tūliņ aizdedzināja mājas un aizlaidās.

Piezīme 1. Bauskas apkārtnē atkal teikts, ka vainīgais puisis to zinājis, ka pūķi, mājas aizdedzinājuši, ielīduši slotas stumpī. Viņš tad iemetis stumpi ugunī - uguns apdzisusi un saimnieks izglābis visu to labumu (mantu), ko pūķi !bija sanesuši. J. S.

Piezīme 2. J. Mūrnieks no Kr. Lejas pagasta raksta (LP, VI, 59, 5, 13), ka puiši izēduši pūķiem likto ēdienu un piepildījuši to trauku ar «govju lēpām». Pūķi atriebdamies aizdedzinājuši saimnieka māju un paši ielīduši rata rumbā: Bet puiši iesvieduši to rumbu ugunī un tā izglābuši saimnieka māju. P. Š