3. A. Doks Dzelzavā. Drachen-Mythus, 21, 28. LP, Vl, 73, 32.

Vienam saimniekam bijuši trīs pūķi, kas dzīvojuši uz rijas. Un neviens cits to nav zinājis, kā vien pats saimnieks un viņa kalps. Apcirkņi saimniekam vienumēr bijuši pilni labības, ar baltiem palagiem apklāti, un viņi nekad nav palikuši tukši. Ko saimnieks nogrābis, to pūķis atkal piepildījis. Un tā viņš dzīvojis laimīgs un bagāts ilgu laiku. Bet vienreiz viņam sanācis ienaids ar savu kalpu, un kalpa vaina vien tā bijusi. Kalpu aizved uz muižu un uzskaita 30 sitienu. Bet nu šis sevī nozvērējies: «Lai vai kāds gals, bet saimniekam par šito jāatriebjas.» Un tā reiz ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas, nevienam nezinot, raudzīt, kādu ziedu saimnieks šoreiz būšot pūķiem ziedojis. Bijušas noliktas 3 bļodas medus. Bet ko šis dara? Izēd visu medu no bļodām un medus vietā viņas pilda ar saviem izmetumiem. Nāk nu par brītiņu pūķi, baudīt no saimnieka ziedojuma un atrod bļodās cilvēku izmetumus. Tūlīt norunājuši saimniekam atriebties un māju nodedzināt. Bet lai paši arī līdz nesadegtu, tad ir norunājuši noslēpties: viens vecā izparā; otrs vecā skrituļa rumbā un trešais vecā slotā. Bet puiša šķelmis to visu dzirdējis. Ka nu sāk māja degt, ta tik šis sviež visas vecas skrituļa rumbas, izparas un slotas liesmās iekšā. No tā laika pūķu tai mājā nav vairs bijis, bet saimniekam arī vairs negājis ne ar ko uz rokas, kamēr beidzot bijis pavisam jāiznīkst no mājām.