4. K. A. Laicēns Jaun-Rozē. LP, VI, lll, 16.

Vienam saimniekam bija vairāk pūķu. Tos saimniece arvien nakti pirtī labi baroja, kamēr saimei nekad nedeva lāga ēdiena. Par to kalps viņai gribēja atdarīt. Tas noiet kādā piektdienas vakarā uz pirti un tur uz lāvas paslēpjas. Patiesi arī šovakar saimniece pūķiem atnes ēdienu, noliek pirtī un saka: «Te nu, mani un mana saimnieka pūķīši, jūsu barība, ēdiet un dariet mums atkal daudz laba. Nesiet pilnas klētis, pilnus šķūņus un pilnas mājas.» To teikusi, tā aiziet. Kalps tūliņ nokāpj no lāvas, izēd pūķu ēdienu un podu pieķēzījis atkal kāpj uz lāvas noskatīties, ko pūķi darīs, kad atnāks ēst. Par laiciņu nāk divi pūķi pa pirts lodziņu iekšā un iet pie ēdamā trauka, gribēdami ēst. Viens pamēģinājis saka: «Re, cik maz saimniece šoreiz ēdiena likusi un cik tas pats nelabs.» Otrs palūkojis saka: «Tas jau nav ēdiens, tie jau cilvēka sūdi. Pag, pag, gan mēs tev atdarīsim.» Nu tie abi sarunājās, kā saimniecei atriebties, vai nu pašai saimniecei ,vai mājai ko launu darīt. Pēdīgi norunāja, ka šie mājai daudz laba darījuši, tad arī gribot uguni mājai pielikt. To teikuši tie atkal pa lodziņu izskrējuši. Kalps vēl nebijis no pirts izgājis, kad jau visa saimnieka māja degusi gaišās liesmās.