1. K. Mazulis Lugāžos. LP, VI, 110, 14.

Dzīvojuši senatnē divi brāļi. Abi gan bijuši saimnieki, bet tomēr abiem vienādi negājis. Viens bijis īsti turīgs, otrs gar! visai strādīgs, uzcītīgs būdams, kā nevarējis, tā nevarējis iekopties mantā. Strādājis, cik vien jaudājis, tīrumi arī nav neauglīgi bijuši, bet viss velti, kā neticis, tā neticis ne soli uz priekšu. Otra brāļa mantība un bagātība arvien gājusi pilnībā un vairuma.. Abi gan vienādi izsējuši, vienādi ieņēmuši, vienādi izdevuši, bet jaunākam brāļam arvienu ātrāki klēts iztukšojusies, kamēr vecākam gadu gadiem kaudžu kaudzēm stāvējusi labība klētī apcirkņos. Pēdīgi jaunākais nabagākais sācis dibināt, kā gan tas nāk, ka viņam tā iet, un tā nomanījis, ka otram brāļam pūķis mājās. Tas savu klēti krietnāk uzraudzīdams manījis, ka tam ik naktis labība zūd, visvairāk rudzi, un turklāt pareizi domā, ka brāļa pūķis to laikam aiznes. Izmēģinādams uzbārstījis uz saviem rudziem labu kārtu zaļu skuju. Rītā gājis lūkot. Patiesi rudzi atkal ar visām skujām nesti. - Brāļa klētī iegājis, tas uzgāja, ka tiešām tur viņa rudzi nonesti ar visām skujām. Par to runājis ar brāli. Bet brālis liedzies un taisnojies, ka tas pavisam neesot tiesa, ka šā rudzi varējuši tikt viņa klētī, jo visi mājas ļaudis varot apliecināt, ka naktī neviens nav klēts durvis vaļā slēdzis. Tā no vecākā brāļa nekādas patiesības neizdabūjis, tas domāja: «Paga, paga tu, labais brāli, gan es tavu pūķi savā klētī novaktēšu. Došu tam tādu mācību, ka tas manā klētī gan vairs nerādīsies.» Kā domājis, tā darījis, tā bijis. Nākošā naktī tas paņēmis savu dubultnīcu, pielādēdams vienu stobru ar svinu, otru ar sudrabu, un nostājies kādā tumšā noslēptā vietā, pūķi gaidīdams. Varējis būt tā ap pusnakti, kad tas ierauga, ka jumta cekuls atveras un pūķis kā uguns liesma šaujas iekšā. Mazu gaismiņu, kā svecīti uz apcirkņa malas uzlicis, atver smalku, smalku ādas maisu vaļā, ko bija līdz paņēmis, un sāk tanī rudzus no apcirkņa bērt. Tiklīdz kā to pūķis dara, tad jaunākais brālis izšauj tam svina lādiņu virsū, bet par to tas neliekas nemaz savā darbā traucēties. Bet tikko tas šāvis ar sudraba lādējumu, tā pūķis acumirklī izskrējis caur jumtu no klēts ārā, savu ādas maisu turpat atstādams. To paņēmis, tas redzējis, ka maiss bijis taisīts no ļoti smalkas ādas; varējis būt tā ap trīs pūri liels. Maisu apsējis sev ap pliku miesu, lai to brāļa pūķis nevarētu dabūt rokā, un tā viņu labu laiku nēsājis. Bet nu bijis reiz pirtī jāiet, jāvelk krekls zemē, jānoraisa arī pūķa maiss. To uzlicis zem sava krekla uz pirts kārtiņas. Nomazgājies grib apģērbties un pūķa maisu atkal apsiet, bet tā kā nav, tā nav, prom kā vējā. Lai gan to brāļa pūķis, jaunākam brāļam mazgājoties, neredzot bija aiznesis, tad tomēr tam no pūķa bija miers. No tā laika arī viņa turība vairojās.