2. S. Mazjānis Jaun-Rozē. LP, VI, 11?, 17.

Netāl no Jaun - Rozes Incigas pusmuižas pa kādu zināmu vietu gar mežmalu arvien skraidījuši pūķi. Viens vīrs, Veška, garā Pēteŗa tēvs, reiz apsolījies vienu pūķi apturēt un iznīcināt. Tas nogājis tai vietā, kur viņi skrējuši, akurāt tai laikā, kad arvien vislielākais skrējis, pārplēsis savu kreklu no augšas līdz apakšai pušu, tanī acumirklī, kad pūķis tam pāri skrējis. Tūliņ pūķis sācis staipīties un ļodzīties, kamēr nobeigdamies pušu sprādzis, ka dzirksteles vien uz visām pusēm jukušas. Zemē nobirusi liela kaudze rudzu, kurus ne cūkas neēdušas. Stāvējuši tur, kamēr sapuvuši.

Piezīme. Reiz Gaujeniešos kāds puika gan pūķi sasējis, bet nezinājis tā vaļā palaist. Kamēr pūķis gaisā stāvējis, to sākušas mocīt briesmīgas sāpes. Tas kritis zemē un putas vien pa muti dzinis laukā. Te pienācis kāds vecs vīrs, kas pamācījis pūķi atlaist un teicis atlaižamos vārdus. Tūliņ pūķis aizskrējis nošņākdamies vien un puika izveseļojies. Sīm. Jurģa Jaun-Rozē.