3. Kārlis Mačulāns Baltāsmuižas (Weissensee) Lesiņos, Ilūkstes apr. LP, VIl, I, 829, 1.

Reiz dzīvo divi kaimiņi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātais vienmēr zoboja nabadzīgo: nemākot dzīvot, nezinot ar velliem apieties - kā nekā. Tad nabadzīgais sāka arī kurnēt par savu nabadzību un piesauca vella palīdzību. Vells tūdaļ atsūtīja savu kalpu pūķi. Pūķis apsolījās viņu ātri bagātu padarīt, ja tikai Dievu vien nepiesaukšot. Nabadzīgais apsolījies Dievu nepiesaukt. Pēc kāda laika patiesi pārticība radusies. Bet nu pūķim iešāvies kaut kas sevišķs prātā: skubinājis savu pieturētāju, lai ejot trīsreiz nedēlā uz bagātā kaimiņa mājām, lai nostājoties pret rītiem (pūķi arvienu mēdz no rītiem uz vakariem skriet) un lai apturot bagātā kaimiņa naudas nesēju pūķi. Tiklīdz viņš laižoties ar nesamo mājā, tad lai saucot trīsreiz: «Šturamin, šturamin, šturamin!» Labi, darījis tā. Kā izteicis tos vārdus, tūliņ viss kaimiņa pūķa nesamals izkritis zemē un šā pūķim grābiens labu labais. Vilcis visu naudu savam pieturētājam un padarījis to tīri stāvus bagātu.

Bet nu vienreiz abi kaimiņi satikdamies sākuši pārrunāt par pārticību. Tas kaimiņš, kas agrāk bija bagātais, sācis brīnīties, ka toreizējam nabadziņam tagad tik labi klājoties - viņam vairs ne. Tad toreizējais nabadziņš, kā tāds muļķis, izmetis tos vārdus: «Kā tad man neies labumā, es jau tavu naudas nesēju pūķi tādiem un tādiem vārdiem (Šturamin) apturu un tad mans pūķis pārvāc visu nesamo manā sētā.» Šis, to dzirdēdams, priecājies: «Nu man skola rokā!» un sācis ar to vārdu «Šturamin» arī kaimiņa pūķi apturēt. Par to abi pūķi sanākuši naidā un toreizējā nabadzīgā saimnieka pūķis sacījis uz savu pieturētāju: «Tu izpļāpāji, kas nebija teicams, tādēļ es tev atriebšos!» Tai pašā brīdī pūķis apbēris saimnieka ēkas ar uguni, bet pats paslēpies, kamēr ēkas degušas, tukšā bišu stropā.