10. Lapas Mārtiņš, «Pasakas un nostāsti», 1902, 82, 16.

Viens zemnieks senos laikos savu kungu bija izglābis no dzīvības briesmām. Kungs bijis kaislīgs medinieks un ar šaujamo rīku vienmēr blandījies pa saviem lieliem mežiem. kuŗos arī bijis daudz ko medīt, jo viņa mežos dzīvojuši nevien daudz un dažādi putni un mazāki meža kustoņi, bet arī vilki un lāči. No pēdējiem kungs ļoti baidījies, tādēļ ka viņam pareģis bija sacījis, ka viņu lācis nogalināšot. Bet viņa medības kaislība bijusi lielāka, nekā bailes no lāčiem. Nereti viņš arī mežā bija ieraudzījis lāci, bet vienmēr viņam bija laimējies no tā izbēgt. Bet reiz tomēr viņam bija notikusi tā nelaime, ka lienot caur biezām meža ataugām un kāpjot pār kādu sieksti, uzminis lācim. taisni uz sāniem, kas gulējis aiz kādas siekstes. Kungs ļoti izbijies un sastindzis, tā kā nevarējis ne no vietas pakustēties. Lācis, miegā traucēts, arī izbijies un dikti ierūcies, uzlekdams stāvu. Savu traucētāju ieraudzīdams, mežonis to tūliņ atkampis un ar savām stiprām ķetnām tā spiedis, ka kungam elpa aizrāvusies, un lācis droši vien būtu sadragājis viņa kaulus, ja acumirkli nebūtu bijis klāt kāds glābējs. Viens kunga dzimtscilvēks, kas turpat pie siekstes ar savu tuteni griezis slaikās liepiņas vīžu lūku taisīšanai, redzēdams savu kungu tuvojamies, lūku &127;lēsējs paslēpies biezumos; bet kad viņš ieraudzījis, kāda nelaime kungam turpat gluži tuvu notikusi ar lāci, viņš ne acumirkļa nestomījies, bet tajā pašā acumirklī, kad lācis apkampis kungu, piesteidzies un savu aso tuteni līdz spalam iedūris lācim krūtīs. Zvērs ievēkšies vien un palaidis līdz nāvei izbijušos kungu un gāzies savam jaunajam pretiniekam virsū. Zemnieks ātri izrāvis tuteni no zvēra krūtim un dūris tam no jauna. Otrs dūriens bijis tik nāvīgs, ka lācis streipuļodams saļimis. Tagad zemnieks apskatījies, kā viņa kungam klājas. Kungs uz sūnām gulējis bez samaņas, bet par brīdi atdabūjis samaņu un atžirdzis. Viņš, ļoti aizkustināts būdams, pateicies savam dzīvības glābējam un apsolījis, ka viņam bagātīgi atlīdzināšot.

Kungs savu dzīvības glābēju atlaidis brīvcilvēku kārtā un atdevis tam par dzimtu kādu zemnieku māju. Brīvu [aužu kārtā tikušais un ar zemes īpašumu apbalvotais zemnieks bijis īsts darba rūķis un sapratīgs zemkopis.

Bet kunga dēls nestaigājis sava tēva pēdās. Tas, Vāczemē mācīdamies, bija ieradinājies izšķērdīgi dzīvot. Mantojis tēva muižu un citu mantu, viņš jo lielā mērā turpinājis savu izšķērdīgo dzīvi, daudz naudas paspēlējis uz kārtim un drīz vien izputinājis tēva atstāto kapitālu un savu muižu apkrāvis ar lieliem parādiem. Pret saviem dzimtsļaudim viņš bijis ļoti nežēlīgs kungs un tos līdz beidzamam izsūcis un novārdzinājis. Sava tēva dzīvības glābēja dēlu viņš ļoti apskaudis un ienīdējis, redzēdams, ka tā manta vienmēr pavairojās, kamēr pašam nabadzība sākusi tuvoties. Viņš ļoti vēlējies atņemt zemniekam to īpašumu. ko viņa tēvs pēc viņa domām nepienācīgi bija viņam atrāvis un izdāvinājis, bet māja zemniekam bijusi norakstīta.

«Kaut jel velns atsūtītu man kādu pūķi, kas šā bagātā zemnieka mantu sanestu manā klētī, jo tā pēc taisnības tā kā tā pieder man,» kungs reiz savā nodabā runājis.

Te uz reiz kāds melns kaķis izlīdis no galda apakšas un spīdošām acim uzskatījis kungu.

«Kā tu še gadījies?» kungs iztrūcies tam uzsaucis.

Kaķis nu sācis runāt un atbildējis: «Tu gribēji dabūt pūķi un es esmu pūķis.»

«Tad sagādā man pulku naudas, jo esmu nodomājis izrīkot lielas dzīres.»

«Bet kungam jāierāda man miteklis, un jānes man kārtīgi ēst, ja grib, lai kārtīgi kalpoju.»

Kungs pūķim ierādījis kādu tukšu istabu par mitekli un jau pirmā vakarā to krietni paēdinājis.

Nākošā rītā kungs savā rakstāmā istabā uz galda atradis veselu maisu pilnu zelta naudas, un pūķis tam jautājis, ko kungs tagad viņam pavēlēšot darīt.

«Tagad gādā par to, ka visi graudi no tās labības, ko mans brīvais zemnieks iesēris savā rijā, sakrājas manā klētī,» kungs pavēlējis.

Tagad kungs, atkal dabūjis daudz naudas, iesācis no jauna lieliski dzīvot, dzīrēties, kārtis spēlēt un aizmirsis savu pūķi kārtīgi paēdināt.

Brīvais zemnieks savā rijā bija iesēris ļoti labus rudzus, bet kad sācis tos kult, tad neviens pats grauds neizbiris. Viņš nopratis, ka viņa graudi nelabā kārtā top nozagti. Viņš nu gājis pie kāda zīlētāja un licis tam uzzīlēt, kas viņa rijā rudziem izzog graudus. Zīlētājs pavēstījis, ka graudu zaglis esot pūķis un nozagtos graudus ienesot muižas klētī. Pūķi ,vajagot uzglūnēt un piesiet. Viņš to varot izdarīt,' ja saimnieks to vēlētos. Saprotams, ka saimnieks to vēlējies.

Zīlnieks sacījis saimniekam, lai pa nakti līdz pusnaktij pagalmā kaut kur paslēpjoties un vienmēr noskatoties uz rijas jumta čukuru, tad redzēšot pūķi uzlaižoties. Zīlnieks pats pa nakti palicis rijā.

Kādu stundu priekš pusnakts saimnieks redzējis pa gaist&127; ugunīgu čūsku laižoties, kas nolaidusies uz rijas jumta un pa čukuru ielīdusi.

Tiklīdz pūķis nolaidies piedarbā un ienācis rijā, zīlētājs ātri aizvēris rijas durvis un tās ar ogli nokrustījis. Tad viņš ar sērmokša milnu sācis pūķi sist, kas velti mēģinājis pa rijas durvim tikt laukā, tādēļ ka krusti bijuši priekšā. Netikdams laukā, pūķis lūdzies. lai viņu nenositot; viņš darīšot visu, ko vien no viņa prasīšot. Zīlētājs ar tuteni ieplēsis sērmokša milnas galā plaisu un šajā plaisā ielicis Pūķa asti spīlēs un tad iesaucis saimnieku rijā un to uzrunājis: «Tagad pūķis ir tavā varā un tu vari viņu kalpināt.»

«Pūķis ir velna kalps un velna mantas es negribu. Bet vienu lietu es gan vēlos: kungam jāatdod man nozagtie rudzi un jāatzīstas par vainīgu,» saimnieks atbildējis.

«Ja apsolaties mani izlaist no spīlēm, tad es visu izdarīšu, tādēļ ka kungs bija aizmirsis mani pienācīgi ēdināt.»

Saimnieks apsolījis pūķi palaist, un tas nu viņu pamācījis: «Aizejiet pie kunga un pasakait viņam, ka viņa pūķis te sagūstīts un netiks svabads, iekām viņš bruģu tiesai nebūs uzdevies par jūsu rudzu zagli: Ja viņš tādā ziņā negādās par pūķa atsvabināšanu, tad arī viņa sažņaugtās kājas netaps svabadas no sāpēm. »

Zīlētājs aizgājis Pie kunga, bet kungs nekā negribējis uzņemties to kaunu, ka atklāti atzītos par zemnieka rudzu zagli. Bet kad viņa kājas vienmēr ciešāki tapušas sažņaugtas un tik neganti sāpējušas, ka sāpes nebijušas izturāmas, tad kungs ar rakstu sūtījis savu sulaini uz bruģu tiesu un rakstā bijis pavēstīts, ka viņš zadzis zemnieka rudzus, kurus apsoloties visus atdot un viņu lūdzot, lai viņu par šo nedarbu nesodot. Līdz ar to viņš savam klētniekam pavēlējis, lai tos rudzus, kas atrodoties apcirknī, aizsūtot zemniekam.

Zemnieks tapis vēstīts uz bruģu tiesu, kur viņam pasacīts, ka viņa muižas īpašnieks pats uzdevies par viņa rudzu zagli un lūdzot, lai viņam atlaižot sodu par šo nedarbu. Vai apzagtais atlaidīšot kungam sodu, kad nozagtos rudzus dabūšot atpakaļ?

«Rudzus jau esmu atdabūjis un es kungam atlaižu sodu, &127;a viņš turpmāk mitējas mani ķircināt,» zemnieks atbildējis.

Mājā pārgājis, viņš pūķi atsvabinājis no spīlēm, un kunga kājas tūliņ bijušas svabadas no lielajām sāpēm.

Parādu dēļ kungs tapis piespiests pārdot no tēva mantoto muižu un pēdīgi gluži panīcis un miris lielā nabadzībā, bet brīvais zemnieks turpretī dzīvojis laimīgu mūžu.

Piezīme. Šī teika, kā redzams, ir izpušķota, kādēļ arī šeit ir drusku saīsināta. P. Š.