17. Freibergs Lībadzniekos. LP, Vll, I, 721, 6.

1967. g. es, kā zēns gar pļāvējiem skraidelēdams, ieraugu no purva malas izceļamies ugunsliesmu sieka lielumā un pār koku galotnēm aizskrejam. Pļāvēji, to arī pamanīdami, iesaucās: «Rau', kur ragana, rau', kur ragana!» Līdz labi to bija izteikuši - gaišums pamazītiņām izšķīst un nu ļaudis nosacīja: «Tas ir labi! nu viņa (ragana) vairs nevarēs skādēt: labums, ko tā nesa, nu tai atņemts.»