l. P. Šmits no sava tēva-tēva Raunā.

Vecos laikos ļaudis mala miltus savā mājā rokas dzirnavās. Bija gan arī ūdens dzirnavas, kas piederēja muižām, bet saimnieki labprāt negribēja muižniekiem labības mašu dot. Viens saimnieks turējis pūķi, kas dzīvājis dzirnavu kambarī un bēris tur labību. Mājas meita, kas malusi miltus, ne zinājusi, ka saimniekiem ir pūķis. Maldama viņa pamanījusi, ka pūķis ber viņai arvien labību klāt. Redzēdama tādu vellu pie dzirnavām, viņa to tūliņ nositusi. Saimniece par to bijusi dikti dusmīga uz meitu, bet nekā arī nevarējusi darīt. Saimniekiem nu bijis ar maizi ļoti taupīgi jādzīvā, jo labības nesēja nu vair nebijis mājā.