2. J. G. Elkšņu pag. Balss 1889. g. nr. 32. LP, V11, 1, 736, 1.

Senākos laikos, kad sudmalu nebijis. tad bijis jāpiemaļ mājās ar roku dzirnavām. Šis darbs meitām vairāk bijis jāizdara, jo puišiem maz laika atlicies. Kādai Elkšņu saimniecei bijis maizes nesējs pūķis. Kad nu meitām vajadzējis malt, tad saimniece aiznesusi tikai kādu sieku graudu uz maltuvi un iesākusi malt. Malt vajadzējis naktī un uguni nebijis brīv iedegt. Meitas malušas tik ilgi, kamēr dzirnavu virsus bijis pilns, bet graudu mazāk nepalicis. Atlikušos graudus saimniece sabērusi klētī apcirknī. Pūķis dzīvojis klēts augšā, bet kad maluši, tad sēdējis uz dzirnavām vārpstes galā.

Piezīme. Andrejs no Edas Oškalnes Lindē (LP, VIl, I, 727, 3) ir uzrakstījis līdzīgu variantu, kur meita maldama sit saimnieka pūķi, pēc kam tas bēgdams aizdedzinājis saimnieka māju. P. Š.