6. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, Vl, 50, 5, 4.

Vienai saimniecei bijis pūķis. Viņa šo pūķi pieturējusi maltuvē un tikai likusi puisim ar meitu katru vakaru malt. Bet tie pabrīnījušies: «Brīnumi, tavi brīnumi! Aizviņu nedēļu saimniece iedeva sieku rudzu un maļam un maļam apnikuši to pašu sieku - neplok un neplok; dzirnas pilnas miltu, bet graudi, cik bijuši, tik ir.»

Otrā vakarā puisis atkal malis ar meitu. Beidzot iedomājies: «Tur sava lieta ir - jāiededzina uguns!»

Un patiesi - atradis pūķi uz milnas sēžam. Tas bēris arvienu rudzus tikai siekā. Ā, puisis sadusmojies un nositis bērēju ar mietu.

Nākamu vakaru saimniece atkal likusi malt; bet nu samaluši nepievaramo sieku itin ātri un gājuši pie miera. Bet saimniece tūliņ nomanījusi, kas nu noticis. Viņa paņēmusi baltu vilnaini, izgājusi ārā, paklājusi zemē un saukusi: «Ļiku, ļeku ļekainīti! nāc uz balto vilnainīti.» ,

Tomēr ļekainītis nenācis vairs - sauc, cik gribi.