9. A. Gari-Juone no 40 g. v. M. Dortholcas Dricānu pag.

Seņuok myusu sābram bejs pyučs, jis dzeivuojis cīši boguoti. Kolpyune kotru reitu guojuse uz kambari maļt. Aizīt uz klēti pīber sītu mīžu, atnas uz kambari, maļ, maļ, pīmaļ vīnu sīku myltu, pīmaļ ūtru - vys vēļ nu sīta nava izmolti vysi mīži. Jei pavysam nūsakomoj moldama. Reizi jai saīt dusmes, ka navar samalt tik īlgi sīta mīžu. Jei aizdadz skolu un verās, ka nu viersa bierst i bierst mīži, jei pajēmuse mylynu kai gryuž grīstūs un truopej pyučam taišņi acīs. Pyučs sasadusmoj un aizbāg nu myusu sābra. Pēc tam kolpyune īnas kambarī sītu mīžu, izlīk uz dziernovom, suoc maļt un na par ilgu lalku izmaļ tū mīžu sītu. Saiminīkam beja stypri žāļ pyuča, jis zynuoja ka pyuča dzeivūklis beia kambarī, un suoka prasīt kolpyunei, voi nava pyuča redzējuse. «Redzēju gon,» atsoka kolpyune, «pyučs sēdēja uz dziernovu kūka un bēra gryudus dziernovu acī, tai ka es nikod navarēju beigt maļt. Tamdēļ es jam īgryudu ar mylynu.» Jis labi saprota, ka kolpyune izdzeivuoja pyuču nu kambara un par taidim nadorbim padzyna sovu kolpyuni.