10. J. Upītis Jaun-Rozē. LP, Vl, 112, 19.

Vienam melderam bija pūķis. Tas tam arvienu pienesa labību tik daudz, ka puiši nemaz nevarēja samalt, visvairāk tad, kad melderam pašam mala. Malēju labību tie drīz, jo drīz samala. Kad paša labību mala, tad kurvis (kurzs) arvienu stāvēja pilns, lai gan klāt nebēra. Tā bija jāmaļ naktīs, kad neviena cita malēja nebija, tā kā puiši tādās naktīs nemaz nedabūja gulēt. Šajās reizēs tie nemaz augšā pie kurvja nedrīkstēja rādīties, ap to rīkojās pats melderis. Puiši nevarēdami tādās naktīs izturēt, sāka meklēt, kā tas nāk, ka rodas tik daudz labības ko malt. Tie nomanīja, ka melderam bija pūķis, kas tam pierukņāja arvienu labību klāt. Reiz, kad meldera nebija mājās, tie sāka meldera labību uz savu roku malt, gribēdami izzināt, kā pūķis labību nes, un tad to nogalināt. Priekš tā tie dabūja apdedzinātu dzirnavu milnu. Tie kurvī ielika kādu mazumiņu graudu un sāka malt. Te viņi redz, ka pūķis skrien pa jumta cekulu iekšā un kurvi piepildījis atkal tāpat laukā. Pūķis divas reizes tā skrējis, bet tiklīdz kā trešo reiz pie kurvja ticis klāt, tad viens meldera puisis to ar apdedzināto dzirnavu milnu nositis, ka palikuši tikai putekli un pelni. No tā laika meldeŗa puišiem vairs nebijis caurām naktim melderam jāmaļ. Pats melderis gan neko neteicis, ka viņa pūķis nozudis. No tā laika staigājis tas kai piesmircis apkārt