11. J. Sproģis Koknesē. Brīvzemnieka Sborņik, 101. 71, 4. LP, Vl, 100, 23.

Vienam saimniekam bija pūķis. Un viņš šo čūsku turēja dzirnu istabā krāsns augšā pār dzirnavām. Maļamo tad varēja malt, cik ietikās; bet dzirnu acu trauks pilns bija, pilns palika: milti no dzirnām tek arvienu ārā, labība nepavisam neplok. Tas cēlās no tam, ka pūķis tupēja uz plauktiņa un arvien tikai iebēra labību acu traukā.

Bet reiz saimnieks iesūtīja dzirnu istabā kalponi, teikdams: «Samal vienu sieku rudzu!»

Meita iebērusi sieku rudzu un gāja dzirnu istabā malt. Maļ, maļ - redz: dzirnas vai tīri jau apslīkst miltos, bet siekā cik bijis, tik vēl arvienu ir. Nu viņa sadusmojas: «Lai velns parautu! Kas tas ir? Strādāju, strādāju - miltu lēvenis, bet graudi neplok, kā neplok.» Beidzot tā pamet acis uz visām pusēm: «Kas zin, vai nav kāds, kas man te spītē?» Ierauga: plauktiņā pāri pa dzirnavām tup putnelis.

«Ai, tu pagāns tāds! tu, laikam, būsi tas vainīgais!»

Un tūliņ, paķērusi dzirnu milnu, nosita putneli. Nu, sāk nu malt, samala sieku itin ātri. Iegāja istabā, saimnieks vaicā: «Ko? vai samali jau?»

«Jā, samalu!»

Saimnieks pārbijies, vaicā atkal: «Kad tikai tu dzirnu istabā neesi nositusi kādu putniņu?»

«Zināms, ka nositu!»

Saimnieks, saprotams, klusu ciezdams, dikti žēlojies pēc sava pūķa. bet līdzams te vairs nebija: kas pagalam, pagalam.