18. D. Ozoliņš Jaun-Rozē. LP, V, 122, 43, 6.

Kuoda saiminīca soutījsa sovas divi kolpūnas mīžu moltu. Bej juosomoļ sastdaļa nū pūra; bet moluš's Ieidz pusdīnai navar un navar somolt: milti sagodijšīs mozakīs savi tŗeis ķuļmiti (1 ķiļmits ir 1/6 pūra), bet mīži naplūk un naplūk. Suokušas savā storpā puorrunāt: voi tik pouķis tūs mīžus napoušūt? Tuo runajūt, vīna maita povierusīs un īklīgusīs: «Vej! muosiņ, kuods tur putns pī grīstim, tik loikam tūs mīžus pouš. Ūtra maita touleit poņāmusa kūku im pārusa putnam tuo por golvu, kuo tis opsavielīs vīn. Un nu por mozu laiciņu mīžus itin vīgli somoluš's. Bet vālok ustubā stuostīš's saiminīcai, kuo tur bejs putns auški pī grīstim, kurš dobiers orvīn mīžus kluot un kutu tod nūsituš's: kuo likuš's po golvu putnam, tuo ori nuocs ribuļ rabulim zemē.

«Voi! maitiņ!» saiminīca īklīgusīs, «koma tū dorīji?»

Maita nūbeidusīs un stūmidama's sacijsa uz ūtru maitu: «Koma tu, muosiņ, nateici, kuo tis nav sitams - naboutu nei por kū situsi!» Nū to loiku pouķis voiram lobibas navairujs un saiminīca dožu lobu raizi nūroudajsīs por maitu nadorbu.