23. Runtuļu Vilis Vilcē, Kurzemē. Jkr. IV. LP, VlI, I, 79, 9.

Vienai saimniecei bijis pūķis, ko tā baŗojusi; bet par to viņai arī nekad neesot rudzu miltu trūcis. Tā arvienu mēgusi sieku rudzu meitām dot un likusi, lai visu nakti maļot. Ja meitas ieteikušās, ko no viena sieka vien būšot malt, ta atbrāvusi: lai savaldot muti un tikai darot, ko šī liekot. Un patiesi! meitas izmalušās visu nakti, bet rudzi siekā kā bijuši, tā bijuši. Saimniece palikusi arvienu bagātāka. Taču reiz pienācis gals pūķa bagātībai. Tas, lūk, nogadījies tā. Reiz pie saimnieces dzīvojušas divas sapratīgas meitas, kas jau no paša iesākuma sākušas noprast, ka saimniecei laikam gan būšot pūķis. Redzi, arī viņā m saimniece rudzu sieku iedevusi, pieteikdama, lai tikai visu nakti maļot. Meitas ņēmušās malt slapjām mugurām; samalušas līdz pusnaktij, bet rudzi kā nesīkuši, tā nesīkuši. Sākušas aplūkoties, kas vainas. Ieraudzījušas pašā milna galā zilu balodi tupam. Meitas sakampušas slotas kātu un balodi nositušas. Ņēmušās atkal malt, un nu pēc maza brītiņa rudzus samalušas. Saimniece skrējusi raudzīt, kas būs, un skriedama paklusu teikusi: «Nu tās meitas būs nositušas manu rudzu pūķi ! » Viņa pieskrējusi pie dzirnavām un - velns zin, kur tā to balodi iebāzusi. Bet bagātība bijusi no tā laika kā beigta.